Dezinformācija jeb nepatiesa, apzināti sagrozīta informācija šodienas publiskajā telpā vairs nav jaunums. Globālas pandēmijas noliegšana un vakcīnu sazvērestības teorijas ir tikai daži no dezinformācijas piemēriem, kuri sabiedrībā izpelnījušies plašu rezonansi, maldinājuši cilvēkus un radījuši apjukumu.
Par Latvijas tiesībsargājošo iestāžu kompetenci un būtiskākajiem izaicinājumiem dezinformācijas novēršanā komentārus sniedz Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūra, kā arī dezinformācijas un atvērto avotu pētniece digitālās izpētes laboratorijā DFRLab un NATO Stratcom COE Nika Aleksejeva.
Kas ir dezinformācija?
Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūra norāda, ka dezinformācijas izplatīšanās vienmēr bijusi aktuāla, bīstama un kaitīga parādība, kas būtiski ietekmējusi visu sabiedrību.
Eiropas Savienības 2018. gadā izstrādātajā Rīcības plānā dezinformācijas apkarošanai norādīts, ka ar dezinformāciju saprot pārbaudāmi nepatiesu vai maldinošu informāciju, kas tiek sagatavota, publiskota un izplatīta, lai gūtu ekonomisku labumu vai maldinātu sabiedrību, un var radīt kaitējumu sabiedrībai.
Podkāsts: Kā cīnīties pret viltus ziņām?
Problēmas un izaicinājumi
Nika Aleksejeva atzīmē – būtiskākā problēma cīņā ar dezinformāciju ir tā, ka dezinformācija ir dabiska publiskās telpas sastāvdaļa un to izskaust ir praktiski neiespējami.
Dezinformāciju no kļūdainas informācijas nošķir ļaunprātīga vai savtīga nolūka klātbūtne, ko nepārprotami var noteikt vien retos izņēmuma gadījumos. Liela daļa informācijas, ko pierasts saukt par nepatiesu, melīgu, maldinošu un kaitniecisku, bieži ir faktoloģiski patiesa, bet sagrozīta interpretācijas daļā. Tas rada šķēršļus to kvalificēt par ļaunprātīgiem meliem, jo fakti ir patiesi, bet viedokļus par tiem var paust jebkādus, kamēr vien tas nepārkāpj kādu no “sarkanajām līnijām”, piemēram, naida runu, goda un cieņas aizskārumu.
Savukārt Ģenerālprokuratūra uzsver, ka demokrātiskās valstīs vārda brīvība ir pilsoņa neatņemamas tiesības, taču ir situācijas, kad vārda brīvība var nonākt pretrunā ar citām cilvēktiesībām, robežoties ar vardarbību vai tās aicinājumu, kā arī radīt un izplatīt viltus ziņas. Šādos gadījumos ir jākonstatē situācijas problemātika un kaitīgums sabiedrības interesēm, proti, vai šāds pārkāpums aizskar sabiedrības intereses tādā mērā, ka par to nepieciešams paredzēt atbildību. Tādējādi rodas jautājums, vai administratīvā atbildība būtu piemērots līdzeklis, lai atturētu personu no viltus ziņu radīšanas un izplatīšanas.
Pirmais jautājums šajā aspektā ir par dezinformācijas jēdziena izpratni (ar to saprotot nepatiesu, neprecīzu vai maldinošu informāciju, kura ir radīta, publiskota un izplatīta, lai gūtu labumu vai nodarītu kaitējumu).
Lai konstatētu dezinformācijas esību, nepieciešams noskaidrot personas mērķi veikt šādu rīcību, kas ir būtiska šī jēdziena pazīme.
Otrais jautājums ir par iespējamās administratīvās atbildības piemērošanu. Jāpiemin, ka administratīvās atbildības piemērošana prasītu ievērojamus resursus, lai šādas situācijas konstatētu, izmeklētu un pierādītu, jo komunikācija tīmeklī ievērojami atšķiras no parastās komunikācijas. Informācijas izplatīšanā, izmantojot internetu, ir iesaistīti vairāki dalībnieki:
- persona, kas rada informāciju
- digitālo pakalpojumu platformas turētājs
- auditorija jeb informācijas lietotāji
- interneta pakalpojumu sniedzējs.
Tādējādi šobrīd atzīts, ka nav nepieciešams formāli pieņemt regulējumu, kura ievērošanu būtu grūti vai neiespējami kontrolēt.
Covid-19 ietekme
Dezinformācijas pētniece uzsver, ka papildus izaicinājumus rada arī Covid-19 krīze, kas lielu sabiedrības daļu, kurai nebija pieredzes saskarsmē ar digitāliem komunikācijas rīkiem, nu ir iegrūdusi sociālo tīklu pasaulē bez “lietošanas instrukcijas”.
Jaunajiem lietotājiem tajos ir viegli atrast sev līdzīgi domājošus, ar situāciju valstī neapmierinātus domubiedrus, piemēram, Jāņa Pļaviņa un Andra Ciekura radītajās platformās, kas bez problēmām spēj likt viņu auditorijai noticēt lietām, kas agrāk šķistu absurdas (kā piemēram, apgalvojumam, ka Covid-19 vakcīnās ir čips).
Kāpēc cilvēki tic dezinformācijai?
Nika Aleksejeva norāda, ka iemesls, kāpēc cilvēki notic dezinformācijai, tikai daļēji skaidrojams ar izglītības līmeni. Lielā mērā ticība dezinformācijai balstās cilvēku pasaules redzējumā.
Ja cilvēks neuzticas valstij, tad ir viegli noticēt arī faktoloģiski nepatiesiem apgalvojumiem, kas būtībā pasaka: “Valsts tev vēl sliktu, esi gudrāks, neuzķeries!”
Tādā veidā par dezinformāciju cilvēki sāk dēvēt gan objektīvus melus, gan apgalvojumus, kuriem tie nepiekrīt, jo šie apgalvojumi ir pretrunā ar to, kam tie noticējuši.
Vai dezinformācijas novēršanai ir risinājums?
Kā uzskata N. Aleksejeva, dezinformācijas mazināšanas risinājumi nevar būt tikai tehnoloģiski. Ir redzams, ka sociālo tīklu lietotāji izrāda pretestību Facebook aktivitātēm, kas vērstas pret dezinformāciju. Piemēram, cilvēki lieto vārdu “faktčekeris” kā lamuvārdu, kā arī dezinformācijas autori aicina sekotājus pārcelties uz Telegram.
Cīņa ar dezinformāciju sākas ar izglītību. Turklāt – nevis tikai zināšanu kopumu, bet gan prasmi strādāt ar informāciju visa mūža garumā.
Latvijas tiesībsargājošo iestāžu kompetence cīņā ar dezinformāciju. Vai pietiekama?
Ģenerālprokuratūra atklāj, ka dezinformācija un viltus ziņas rada arvien lielākus draudus sabiedrībai, tādējādi jāiegulda pastāvīgs darbs un uz viltus ziņām jāreaģē steidzami, lai sabiedrība tiktu aizsargāta pret šīm parādībām.
Latvijas tiesībaizsargājošās iestādes aktīvi veic likumā noteiktās darbības, respektīvi, savlaicīgi spēj identificēt iespējamus viltus ziņu mēģinājumus, lai ierobežotu dezinformācijas izplatību sabiedrībā. Tomēr jāpiebilst, ka šis ir arī starptautisks jautājums, kurš jārisina vienoti, proti, ar saskaņotu starptautisku sadarbību un rīcību. Eiropas Savienības 2018. gadā izstrādātajā Rīcības plānā dezinformācijas apkarošanai raksturota reakcija uz dezinformāciju, kas balstās uz četriem pīlāriem:
- uzlabot iestāžu spējas atklāt, analizēt un atmaskot dezinformāciju
- stiprināt koordinētu un kopīgu reaģēšanu uz dezinformāciju
- mobilizēt privāto sektoru cīņai pret dezinformāciju
- palielināt informētību un uzlabot sabiedrības izturētspēju
- Būtiski ir uzsvērt, ka dezinformācijas izplatība ir atkarīga arī no tā, vai sabiedrība tic viltus ziņām un ar tām dalās.
Savukārt dezinformācijas un atvērto avotu pētniece Nika Aleksejeva atzīmē, ka pēc tā, kas redzams publiskajā telpā, var teikt, ka mūsu drošību sargājošām iestādēm ir pietiekami labas spējas izprast gadījumu un, ja ir pietiekams nodarījuma sastāvs, izmantot kādu no esošajām tiesību normām, kā tas bija gadījumā ar Niku Endziņu [1], kad viņš izcieta sodu par huligānismu. Tāpat nereti sociālo tīklu lietotāji nonāk policijas redzeslokā par naida runu.
[1] Niks Endziņš apsūdzēts par nacionālā naida kurināšanu un huligānismu. Nodarbojies ar dezinformācijas izplatīšanu, publiskojot viltus ziņas par Covid-19 vīrusa izplatību Latvijā.
