Ženēvā no 3. līdz 14. maijam notika Cilvēktiesību padomes Vispārējā periodiskā pārskata (UPR) darba grupas trīsdesmit astotā sesija, kuras laikā tika izskatīta situācija 14. valstu grupai cilvēktiesību jautājumos – tai skaitā arī Latvijai. Kā viņi paši apgalvo – Vispārējais periodiskais pārskats ir unikāls process, kurā ietilpst visu ANO dalībvalstu cilvēktiesību dokumentu pārskatīšana. Katrai valstij tiek sniegta iespēja ziņot, kādas darbības tās ir veikušas, lai uzlabotu cilvēktiesību situāciju savās valstīs un izpildītu saistības cilvēktiesību jomā. Šis tiek uzskatīts par pašreiz unikālāko un universālāko mehānismu cilvēktiesību aizsardzības jomā – bet vai tiešām tā ir?
No Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējā periodiskā pārskata 3. cikla ziņojuma izriet, ka Latvija ir valsts, kurā tiek veikti smagi cilvēktiesību pārkāpumi. Sākot ar ksenofobiju un varmācīgu izturēšanos pret sievietēm, tostarp milzu diskrimināciju, nobeidzot ar liegumu invalīdiem saņemt medicīnisko palīdzību un vardarbību pret bērniem – liedzot tiem, iespēju iet skolā, nemaz nerunājot par pārkāpumiem, kas saistīti ar mazākumtautībām.
Savu lēmumu ANO balsta uz ziņojumiem, kas tiek saņemti no izvērtējamās valsts pārvaldes struktūrām, no datiem, kas atrodas viņu rīcībā kā arī no partneru sastādītajiem vērtējumiem par cilvēktiesību situācijas izvērtējamajā valstī. Iesniegto materiālu kopumu izvērtē un savu vērtējumu sniedz vairākas komitejas. Jāatzīmē, ka vērtējumu sniedz komitejas, kuru pamata sastāvā ietilpst valstis, kurām ir pavisam neliela izpratne par Latviju kā tādu. Turklāt daudzas no komitejās esošajām valstīm pašas saskaras ar izteiktu nevienlīdzību un krīzi cilvēktiesību jautājumos.
Dažas no aktīvākajām komitejām, kas izvirzījušas attiecīgi ļoti negatīvo vērtējumu par Latviju ir:
1) Committee against Torture (Maroka, Meksika, Turcija, Dānija, Latvija, Moldova, Colombija, Francija, Krievijas Federācija, Ķīna);
2) The Committee on the Elimination of Discrimination against Women (Peru, Japāna, Saūda Arābija, Francija, Bahamas, Meksika, Alžīrija, Nīderlande, Ēģipte, Gana, Libāna, Filipīnas, Gruzija, Maurīcija, Spānija, Nepāla, Trinidada un Tobago, Azerbaidžāna, Austrālija, Bulgārija, Burkinafaso, Ķīna);
3) Committee on the Elimination of Racial Discrimination (Brazīlija, Katara, Alžīrija, Beļģija, Korejas Republika, Kotdivuāra, Senegāla, Ungārija, Japāna, Turcija, Ķīna, Mauritānija, Vācija, Jamaika, Grieķija, Dienvidāfrika, Peru, Maurīcija);
4) Committee on the Rights of Persons with Disabilities (Gvatemala, Maroka, Nigērija, Mongolija, Panama, Izraēla, Brazīlija, Meksika, Kenija, Austrālija, Korejas Republika, Jaunzēlande, Jamaika, Gana, Lietuva, Šveice, Taizeme, Indonēzija);
5) Committee on the Rights of the Child (Togo, Nigērija, Maroka, Butāna, Islande, Šveice, Gruzija, Ēģipte, Barbadosa, Etiopija, Samoa, Japāna, Urugvaja, Čada, Dienvidāfrika, Bulgārija, Beļģija).
Kā redzams lielākajā daļā „objektīvo” komiteju locekļi plaši pārstāv tā dēvētas „trešās pasaules valstis”, kā arī valstis, kuras neatrodas Eiropas Savienības sastāvā. Tikai vienā no komitejām ir pārstāvis no Latvijas – Ilvija Pūce, kura ir tikusi ievēlēta ANO Spīdzināšanas novēršanas komitejā. Jāatzīst, ka Latvijas situācija cilvēktiesību jautājumos tika novērtēta patiesi „universālā” veidā.
Tā vien šķiet, ka Latvija tiek pielīdzināta tādām valstīm, kuras saskaņā ar Freedomhouse vērtējumu ir autoritāras/nebrīvas vai daļēji brīvas valstis. Protams, neviens nenoliedz, ka arī Latvijā ir gana daudz neskaidrību šajā lauciņā, tomēr tas nav salīdzināms ar problēmām, kas valda, piemēram, Čadas Republikā vai Nigērijā. Kas attiecas uz pašmāju cilvēktiesību aizstāvju rindām, savu vērtējumu par Latviju ANO ir izteikušas pamatā trīs organizācijas:
1) Latvijas Cilvēktiesību centrs un tā direktore Anhelita Kamenska, kas parasti izsakās par Latviju ļoti diskrēti, taču nereti pauž nostāju, ka Latvijā ir problēmas ar vārda brīvību, kritizējot KF TV kanālu retranslācijas aizliegumu un iesaka problēmas ar dezinformācijas izplatīšanu risināt citādāk;
2) Latvijas Cilvēktiesību komiteja, kuras vadītājs ir V.Buzajevs. Viņa prokremliskās pārliecības dēļ, tā nu ir sanācis, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesā ir iesniegtas vairāk nekā 40 sūdzības par ierobežotām tiesībām mācīties dzimtajā valodā bērnudārzos un daudzi citi iebildumi, kas saistīti ar krievvalodīgo kopienu. Līdz ar to – kādi vēl jautājumi par viņa novērtējumu. Turklāt, vai Buzajeva darbībās neizskatās pēc savtīgu interešu lobēšanas, it kā citu, daudz nopietnāku jautājumu, ko risināt nebūtu?;
3) Tiesībsarga birojs, ko vada Juris Jansons, kas, pēc visa spriežot, ir devis visai adekvātu vērtējumu par atsevišķiem problēmjautājumiem Latvijā.
Konkrētajā ANO ziņojumā gan minēts ne tikai tas, ka Latvijā tiek veikta plaša diskriminācija attiecībā uz minoritātēm, kas ir diezgan regulārs pārmetums attiecībā uz tā saukto Latvijas krievu mazākumtautību – pateicoties aktīvajiem prokremliskajiem „taisnības cīnītājiem”, bet arī cita veida pārkāpumi, kurus ir diezgan neiespējami iekļaut mūsdienu Latvijas raksturojumā.
Komiteja, kas izskata sieviešu vienlīdzības jautājumus paudusi bažas par to, ka Latvijā sievietes tiek diskriminētas un netiek vienlīdzīgi pārstāvētas politikā un citās jomās. Tiek pausts viedoklis, ka Latvija ir cilvēktirdzniecības izcelsmes valsts, savukārt ārvalstu upuri netiek identificēti. Tai skaitā sievietēm ir ierobežota pieeja veselības aprūpei, īpaši reproduktīvās veselības aprūpes jomā. Līdztekus izteikta rekomendācija izveidot atsevišķu ministriju sieviešu aizsardzības un vienlīdzības nodrošināšanai.
Šeit gan jāpiebilst, ka Latvijas tiesību akti nodrošina vienlīdzīgas tiesības vīriešiem un sievietēm. Tas, ka joprojām nav abu dzimumu vienlīdzīgas pārstāvniecības dažādās pozīcijās, ir skaidrojams tikai ar vēsturiski izveidojušos tendenci dalīt dažādas sociālas jomas. Neviens no dzimumiem noteikti netiek apspiests vai kā citādāk diskriminēts. Arī politikā situācija strauji uzlabojas un valdības gaiteņos sieviešu īpatsvars sasniedzis 31%, un šis skaitlis turpina ļoti strauji augt.
Pamatojoties uz Centrālās statistikas biroja datiem augstskolu absolventu skaitā augstāks ir sieviešu īpatsvars, taču vienīgā atšķirība vērojama dažādās izglītības nozarēs, joprojām tehniskās disciplīnas vairāk izvēlas vīrieši. Arī darba tirgū dzimumam nav noteicošā loma, dzimumu vienlīdzības rādītāji Latvijā ir augstāki nekā vidēji Eiropā. Vienīgais, kam var piekrist vērtējumos ir tas, ka atalgojumā gan ir novērojama plaisa starp atalgojumu vienādās pozīcijās dažādās dzimumu kategorijās. Proti, vīrieši nopelna vairāk. Tajā pašā laikā strauji mazinās sociālās nevienlīdzības riski un vīriešu īpatsvars, kas velta laiku mājsaimniecības darbiem, ekonomiskajām un sociālajām aktivitātēm, kā arī bērnu aprūpei nedaudz pārsniedz ES vidējos rādītājus.
Kas attiecas uz veselības aprūpi, Latvijā ir augstākais sieviešu īpatsvars iedzīvotāju skaitā Eiropas Savienībā (54%). Saskaņā ar statistikas datiem vīrieši daudz nenopietnāk izturas pret savu veselību un pie ārsta vēršas reti vai kad jau ir manāmas nopietnas veselības problēmas. Tas ka Latvijā ir nedaudz zemāks vērtējums sabiedrības veselībā kā ES vidējais, ir skaidrojams ar to, ka Latvijā, tāpat kā citur Eiropā ir novērojama valsts „novecošanās”. Tas nozīmē, ka pieaug pensionāru skaits, proti, personu, kas sasniegušas 65+ gadu vecumu īpatsvars ir visai augsts un protams, pie zināma vecuma arī veselības problēmas kļūst manāmākas.
Taču veselības aprūpe ir pieejama abiem dzimumiem vienlīdzīgi. Kas attiecas uz sieviešu reproduktīvo veselību – Latvijā valsts apmaksā krūts, dzemdes kakla un zarnu vēža skrīningu jeb profilaktiskās pārbaudes (noteiktos laika intervālos), ar kuru palīdzību slimību iespējams atklāt pašā sākuma stadijā, kad pirmie simptomi vēl nav parādījušies. Tas, cik daudzi to izmanto, jau ir cits jautājums. Taču sabiedrība tiek informēta par iespējām un mudināta pārbaudīties par valsts līdzekļiem gan no ārstu puses gan dažādām sociālajām akcijām. Protams, situācija vienmēr varētu būt labāka un gan sociālās vienlīdzības, kā arī veselības aprūpes jomā ir daudz kur augt un daudz par ko domāt, taču komiteju izvirzītie iebildumi konkrētajās situācijās šķiet nepārdomāti un balstīti uz pašu pieredzi sieviešu vienlīdzības un veselības aprūpes jomās, jo dažās no valstīm, kuras pārstāv komiteju, piemēram, Bahamu salas, Libāna, Ēģipte un citas joprojām saskaras ar drastiskiem likumiem attiecībā uz sieviešu tiesībām, tai skaitā augsto nepilngadīgo personu laulību skaitu aiz kā nereti slēpjas bērnu prostitūcija, kā arī vardarbība pret jaunietēm. Arī Latvijai tika ieteikts palielināt minimālo oficiāli atļauto laulību reģistrēšanas vecumu, lai gan situācija nav tik šokējoša. Šobrīd Latvijas likumdošana paredz, ka laulībā oficiāli var stāties no 16.gadu vecuma, ja tam piekrīt vecāki un ja viena no laulātajām personām ir pilngadīga. Divas nepilngadīgas personas nedrīkst stāties laulībā. Saskaņā ar pieejamo informāciju pagājušajā gadā reģistrēta 21 laulība, no kurām 18 personas bija sasniegušas 17.gadu vecumu un 3 personas 16.gadu vecumu – pārkāpumi šajās savienībās netika saskatīti.
Plašākus pārmetumus bērnu tiesību jautājumos Latvija saņēma no Bērnu tiesību aizsardzības komitejas, kas izvirzījusi pārmetumus par bērnu ievietošanu internātskolās un iesaka kriminalizēt nepilngadīgu personu vervēšanu un iesaisti bruņotajos spēkos un nevalstiskās bruņotās organizācijās, kā arī karadarbībā. Cik zināms, Latvijā nenotiek aktīva kara darbība un jaunieši, kas nav sasnieguši pilngadību un izgājuši noteiktu apmācību ciklu, nekur netiek sūtīti karot. Bez plašākiem skaidrojumiem ir grūtības izprast, kā aizrādījums skar tieši Latviju, jo Latvijā netiek praktizēta militārā obligātā apmācība. Valsts organizētā militārā apmācība, kas iesaista jauniešus jaunākus par 18 gadiem ir jaunsardze – par jaunsargu var kļūt ikviens Latvijas iedzīvotājs vecumā no 10 līdz 21 gadiem, dalība ir brīvprātīga un balstās uz izglītošanos aizsardzības jomā un pilsoniskās apziņas sekmēšanu. Tāpat jauniešiem ir iespēja iesaistīties nevalstiskajās organizācijās, kuras veicina pilsonisko izaugsmi, taču nebūt nav militāras organizācijas. Tāpat Latvija ir ratificējusi Konvencijas par bērna tiesībām papildu protokolu par bērnu iesaistīšanu bruņotos konfliktos, kas nosaka – jaunieši, kas nav sasnieguši 18.gadu, vecumu netiek rekrutēti bruņotajos spēkos. Līdzīgi kā iepriekš, šķiet, ka arī šie aizrādījumi izvirzīti balstoties uz negatīvo pieredzi ar kādu saskaras vērtētāj valstis. Piemēram, Nigērija, kurā joprojām ir ļoti saspringta situācija, jo tur kāds teroristu grupējums, vēlas ieviest šariatu, tādēļ savās rindās tiek uzņemti ne tikai pieaugušie, bet arī bērni. Kas attiecas uz internātskolām, tas ir daudz komplicētāks un plašāks temats, no vienas puses var saprast iebildumus, īpaši pēc pēdējā laika notikumiem Kanādā, no otras puses internātskolas mūsdienās dod iespēju iegūt zināšanas un kaut nedaudz sakārtotāku vidi bērniem, kuru vecāki nespēj nodrošināt nokļūšanu uz skolu tā pat kā veselīgu vidi mācībām.
Tāpat nepamatoti šķiet ANO pārmetumi, kas saistīti ar romu tautības diskrimināciju Latvijā. Līdzīgi kā citur pasaulē arī Latvijā lielu lomu attiecībā pret romu tautības cilvēkiem spēlē stereotipiskie uzskati, kurus ir salīdzinoši grūti lauzt – to nevar noliegt. Bet ne jau šā iemesla dēļ romu tautības personai tiek atteikts darbs vai iespēja iegūt zināšanas. Nereti darba iespējas tiek uzteiktas dēļ izglītību apliecinošu dokumentu vai valodas zināšanu trūkuma. Jāatzīmē, ka romu kultūra kā tāda ir saistīta ar ciešām savstarpējām saiknēm, nevēlēšanos viegli pieņemt vai ielaist savā saimē svešos un dzīvot visai noslēgtā sabiedrībā, kas kavē integrācijas procesus.
Latvija šobrīd strādā pie vairākiem projektiem, kas palīdzēs labāk integrēties un attīstīties romu tautības iedzīvotājiem. Sabiedrības integrācijas fonds no 2018. gada nodrošina Motivācijas paaugstināšanas un atbalsta pakalpojumus cilvēkiem, kas saskārušies ar šķēršļiem iesaistīties nodarbinātībā vai izglītībā. Līdz šim atbalsts ir sniegts 52 romu tautības Latvijas iedzīvotājiem. Šīs personas ilgstoši nespēja iekļauties sabiedrībā nabadzības, nepietiekamas izglītības, pat analfabētisma, bezdarba, diskriminācijas u.c. apstākļu dēļ, kā rezultātā šīm personām bija liegta spēja mainīt savu pastāvošo situāciju. Latvijas Romu kopiena arī prezentējusi projektu „21.gs. Tabors”, kas paredz izveidot dzīvojamo ciematu 500 ģimenēm, ar savu ultramodernu ražošanu: siltumnīcām, cehu, augļu un dārzeņu sasaldēšanai un to iepakošanai, tīrīšanas un koģenerācijas staciju. Ļaujot attīstīties un augt visai romu kopienai, kā arī iesaistīties plašākos ekonomiskajos procesos. Protams, situācija šajā sakarā nav ideāla, taču problēmām tiek meklēti risinājumi. Šajā gadījumā jāņem vērā daudzas ar romu tautu saistītās tradīciju un kopienas iezīmes, kuras nedaudz sarežģī universālāku risinājumu piemērošanu. Turklāt vesela virkne romu tautas pārstāvju aktīvi piedalās Latvijas kultūras un sporta dzīvē, un viņu sasniegumus augsti novērtā Latvijas sabiedrība.
Savukārt ANO iebildumus, kuri skar sociālās labklājības instances arī var apskatīt no vairākām pusēm. Ir tā daļa, ko atsevišķu valstu pārstāvji izlasa dažādos ziņojumos un statistikā un ir tā daļa jeb procesi, kas jau tiek realizēti. Svarīgākais ir saprast, ka tās ir dažādas lietas. Arī apgalvojumiem par invalīdu diskrimināciju ir divas puses. Latvija pēdējos gados aktīvi nodarbojas ar personu, kurām ir garīga rakstura traucējumi iekļaušanu sabiedrībā. Tiek rīkotas akcijas, sniegts atbalsts uzņēmējiem un rakstīti dažādi projekti, kas veicinātu cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem iekļaušanos sabiedrībā. Viena no plašākajām akcijām ir Labklājības ministrijas rīkotā „Cilvēks nav diagnoze” kā ietvaros sabiedrība tiek, informēta par grūtībām, ar kādām saskaras personas ar intelektuālās vai garīgās attīstības traucējumiem. Taču neskatoties uz to, ka daļa šo personu ar valsts un līdzcilvēku atbalstu spēj iekļauties darba tirgū un dažādos sociālajos procesos, vienmēr pastāv daļa, kas to nespēs un kam būs nepieciešama tā saucamā institucionalizācija. Par šiem cilvēkiem pamatojoties uz Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumu rūpējas attiecīgais personāls. Un tas nav ne slikti, ne arī labi – Latvija joprojām strādā pie kopējās situācijas uzlabošanas. Daudz kas jau ir paveikts un daudz kas vēl jāpaveic.
Tas pats attiecas uz bērniem, kuri palikuši bez vecākiem. Latvijā ir dažādi projekti, kuru mērķis ir dot katram bārenim mājas un īstu ģimeni bērnu nama vietā. Viens no plašākajiem un zināmākajiem ir „SOS Bērnu ciemats”, kas cenšas radīt maksimāli mājīgāku un ģimeniskāku vidi bērniem, kuri ir palikuši bez vecākiem. Taču šāda veida projekti un ieceres prasa ievērojamas finanses un cilvēkresursus, tāpēc strauji izmanīt situāciju nav iespējams, bet pie tā tiek aktīvi strādāts.
Komisijas pārstāvjiem, kam izpratne par mūsu valsti iet tik tālu, cik punkts uz kartes un dažas lapas ar kaut kādām ratificētām un vēl neapstiprinātām un vēl likuma normām, nevar rasties adekvāts priekšstats par to, kas notiek konkrētās jomās vai nozarēs mūsu Latvijā. Piemēram, nu ko gan mums Krievijas Federācija vai viena otra iepriekšminētā Āfrikas valsts varētu aizrādīt par spīdzināšanu? Ja nu vienīgi dot kādu padomu, kā to labāk darīt.
Problēma ir tāda, ka jebkura Latvijai nedraudzīga organizācija vai persona var kļūt par „objektīvo” vērtētāju, kas sniedz savu redzējumu par to, kas notiek Latvijā, piemēram, Latvijas Cilvēktiesību komiteja ar V.Buzajevu priekšgalā, kas regulāri cenšas diskreditēt Latviju uz starptautiskās arēnas. Acīmredzot tāda ir demokrātijas un vārda brīvības cena.
Arī statistikas dati tiek interpretēti dažādi un izrauti no konteksta, tādējādi viss tiek sagrozīts kā vien ienāk prātā. Turklāt daudzos ANO ziņojumā pieminētajos dokumentos un statistiskas izklāstījumos ir atrodami samērā daudz novecojušu datu.
Atsevišķi informācijas avoti, ar kuru palīdzību tika izvirzīti konkrēti pieņēmumi, datēti pat ar 2016.gadu. Piecu gadu laikā situācija dažādās lietās var mainīties uz diametrāli pretējo pusi. Turklāt Rasu diskriminācijas mazināšanas komiteja publicētajā ziņojumā savu spriedumu atklāti balsta uz neoficiāliem datiem (2.lp IV/A/12.pants), tos nenosaucot. Līdz ar to – rodas jautājums, kas tie par datiem un no kurienes tie nāk? Jebkurš var pateikt jebko.
Kā jau minēju iepriekš, daudzās no ANO komisijās pārstāvētajām valstīm ir ļoti bēdīga situācija cilvēktiesību jautājumos – terorisms, sieviešu tiesību apspiešana, labklājības sistēmas sabrukums vai neesamība, bērnu tiesību pārkāpumi un daudz kas cits. Viņi ar tādām lietām saskaras ikdienā, līdz ar to viņiem nav grūti iedomāties un noticēt, ka arī citur tā notiek. Līdz ar to – ja kāds pastāsta, ka Latvijā viss slikti – viņiem nav iemesla domāt savādāk.
Dezinformācija vai nu apzināta vai nē var nākt no dažādiem avotiem. Protams, medijos parasti dzird terminu Kremļa meli, taču arī lielās pasaules organizācijas vai nu apzināti, vai nē var kļūdīties un izplatīt pilnīgi aplamu Latviju diskreditējošu informāciju.
