Es neesmu politiķis, bet par sevi domāju kā par atbildīgu pilsoni un tādu, kam politiskas norises interesē nevis sportiska azarta dēļ, bet tādēļ, ka politika ietekmē arī manu dzīvi. Turklāt lielākas domas mani vienmēr ir aizrāvušas vairāk nekā ikdienišķas norises gan ambiciozitātes, gan stratēģiskas domāšanas dēļ. Pēdējo politisko norišu rezultātā top arī šis raksts. Arvien vairāk sabiedrībā parādās “tukšmuldētāji”, kas par vienīgo stratēģisko mērķi savai auditorijai uzstāda paša ievēlēšanu politiskā pārvaldē. Bet ko pēc tam? Cerams, ka atbildi neuzzināsim.
Taču valstiski (un Eiropeiski) domājošiem cilvēkiem par nākotni jādomā bija jau aizvakar. Un nevis utopiskā eiforijas līmenī jeb “gribas, lai visiem viss labi”, bet gan – “ko darīsim, lai to panāktu?”
Atbildot uz paša uzstādīto jautājumu, sniedzu savu redzējumu par 5 izaicinājumiem Latvijas (un Eiropas) nākotnei.
1. Demogrāfiskais pieaugums
Jau vairākus gadu desmitus demogrāfi runā par to, ka Latvijas un Eiropas demogrāfijā ir lielas problēmas. Sabiedrības novecošanās līdz 2070. gadam tiek prognozēta ar pieaugumu no 20,3% līdz 30,3%, un eiropiešu īpatsvars pasaulē 2070. gadā vairs būs tikai 4%.[1]
Jau 2018. gadā vidējais dzemdību skaits Eiropā uz vienu sievieti bija 1,55, un vidējais vecums dzemdībās bija 31,3. Latvijā attiecīgajā periodā dzimstības rādītājs bija 1,60. Te jāpiebilst, ka, lai sabiedrība tikai sevi reproducētu teorijā, ir nepieciešams dzimstības rādītājs vismaz 2,0, taču realitātē tam ir jābūt augstākam, jo patieso stāvokli ietekmē arī nelaimes gadījumi un migrācija.
Demogrāfiskais pieaugums ir nepieciešams ne tikai tādēļ, ka “tā būtu kristīgi pareizi”, bet arī tāpēc, ka strādā vienkārša loģika – jo mazāk cilvēku, jo mazāk potenciāla. Tā vienkāršoti sakot, mēs vienas paaudzes laikā zaudējam ap 20-25% iedzīvotāju, mūsu infrastruktūra ir uzbūvēta uz vairāk nekā 2 miljoniem cilvēku, jau vairākus gadus mēs jūtam sekas demogrāfiskai bedrei, un sabiedrības novecošanās šo bedri tikai padziļina.
Papildus tam – ja vēlamies būt nozīmīgi un ietekmēt pasauli, mūsu ir jābūt vairāk. Visas runas par “pasaulē ir pārāk daudz cilvēku” var attiecināt uz tālās Āzijas reģionu, Eiropā mūsu ir par maz!
2. Inteliģences atdzimšana
Bijušās Padomju savienības un Nacistiskās Vācijas valstis vēl joprojām nav atguvušās no kreiso ideju posta 20. gadsimtā, un viens no fundamentālākajiem ilgtermiņa postiem ir bijis nevis kolhozu izveide, bet šo ideoloģiju mērķtiecīgā inteliģences iznīcināšana.
Latvijā deportācijās tika izsūtīti 57 tūkstoši iedzīvotāju – pamatā tie bija turīgākie uzņēmēji, lauksaimnieki un ietekmīgākie politikas, kultūras, militāro un citu nozaru pārstāvji. Nemaz neskaitot tos desmitus un vairākus simtus tūkstošu, kuri tika nogalināti kara un citu “tīrīšanu” rezultātā. Šie bija cilvēki, kas radīja labklājību visai sabiedrībai, jo bija visizglītotākie, apņēmīgākie un veiklākie sabiedrības pārstāvji, kas veidoja gan VEF, gan citus mazākus uzņēmumus un saimniecības, algojot simtiem tūkstošu cilvēku un nodrošinot labklājību gan viņu ģimenēm, gan valstij.
Sabiedrības inteliģence (sociālā grupa) neizveidojas pāris gadu laikā, tai ir nepieciešami nopietni iedīgļi vairāku paaudžu garumā, kad tā beidzot sāk fundamentāli ietekmēt sabiedrības pārvērtības uz labu. Kā piemēru šeit var minēt Hernhūtiešu draudzes un Jaunlatviešus, kas radās, sākot ar 19. gs. pirmo pusi, un no kuras izauga senais ideāls par Latvijas valsti. Tomēr šī ideāla realizācijai bija nepieciešami gandrīz 100 gadi un neskaitāmi upuri, kas papildināti ar apstākļu sakritību un veiksmi, ko inteliģence spēja izmantot, lai 1918. gadā proklamētu Latvijas Republiku.
Ņemot vērā, ka no PSRS sabrukuma pagājuši vien 30 gadi, mums jāpieliek visi spēki, lai sabiedrībā atjaunotu tieksmi pēc izaugsmes un apgaismības, un elites “poļitruki” jānomaina ar eliti, kas veidojas no intelektuāļiem. Elitei ir jābūt!
3. STEM zinātņu dominance
STEM jebšu Zinātnes, Tehnoloģiju, Inženierijas un Matemātikas nozares jau kopš industriālās revolūcijas ir lielā mērā noteikušas labklājības līmeni sabiedrībā, un digitālais laikmets “kā ēst” prasa arvien vairāk šo nozaru pārstāvju.
Kā liecina Eurostat [2] dati, ES vidēji gadā STEM nozarēs rada 21,5 absolventus uz 1000 iedzīvotājiem, Latvijā tie ir vien 14 absolventi. Ja salīdzinām ar kaimiņvalstīm, kas nu jau mūs apdzinušas faktiski visos relevantajos sabiedrības labklājības un attīstības lauciņos, Lietuvā ir 19,8 un Igaunijā 16,5 absolventi uz 1000 iedzīvotājiem gadā. Somijā šādu absolventu ir 24,8 un Francijā vēl vairāk – 27,5. Vienkāršoti runājot, uz katriem 1000 iedzīvotājiem Somijā ir par 10 inženieriem vairāk nekā Latvijā. Būtiskāko IKP daļu sastāda tieši šie STEM nozaru uzņēmumi, jo, pirmkārt, viņi ir vieglāk pavairojami (eksponenciāli), otrkārt, viņi rada vislielāko labklājības progresu.
Šeit nevēlos aizvainot humanitāro un sociālo zinātņu pārstāvjus, bez kuriem STEM nevar eksistēt (un otrādi), taču, piedodiet, – STEM zinātnes mums ir balstītas par maz, taču humanitārās un sociālās zinātnes balstītas par daudz. Jārod jauns balanss, un budžeta vietas no HS zinātnēm jāpārceļ uz STEM. Primārajā un sekundārajā izglītības līmenī jārod jauna pieeja STEM priekšmetiem ar potenciālu profesionālo specializāciju katrā vidusskolā (līdzīgi kā Somijā).
4. Tehnoloģiskā autonomija
STEM zinātņu dominances tālākā nozīme ir panākt Latvijas un ES autonomiju. To izprot arī ES [3], kas apzinājusi 137 produktus sensitīvajās ekosistēmās (ES funkcijām svarīgajās nozarēs – pusvadītāji, sensori, urāns utt.), kurus mums piegādā ārpus ES esošās valstis. Jāatzīmē, ka 52% no šiem produktiem tiek ievesti no Ķīnas.
Ķīna ir tieši tas lielais izaicinājums, kas ES arvien vairāk uztrauc. Jau vairākus gadus ekonomisti runā par ASV zūdošo lomu kā pasaules ekonomiskajam centram, un tas ir sasniedzis arī mūsu valsti, kuru nu jau iekārojuši ne tikai Ķīnas uzņēmumi, bet ar tiem rociņās sadevušies Ķīnas valdības drošības iestāžu un diplomātisko pārstāvniecību darbinieki, kas arvien aktīvāk izvērš savas ietekmes (tostarp spiegošanas) aktivitātes Baltijas valstīs. Par to jau pēdējos gadus arvien biežāk runā arī visu trīs Baltijas valstu drošības dienesti.
Tehnoloģiskā autonomija nozīmē gan neatkarību no Ķīnas diktatūras, gan lielāku potenciālu iekšējo aizvietotājproduktu radīšanā. ES ir pietiekoši liels tirgus, lai uzņēmēji spētu nodrošināt arī iekšējās vajadzības, un ES arī nāk tam pretī – kā piemēru var minēt pandēmijas izraisīto pusvadītāju (semiconductors) trūkumu pasaulē, kas rezultējies ar vācu kompānijas Bosch jaunas pusvadītāju rūpnīcas atvēršanu Drēzdenē [4]. Šāda rūpnīca izmaksājusi 1,2 miljardus Eiro (aptuveni 12% no Latvijas gada budžeta), no kuriem apmēram 200 miljoni eiro nākuši arī no ES fondiem.
Tehnoloģiskā autonomija ir nepieciešama gan patstāvībai un neatkarībai, gan tehnoloģiskajai attīstībai un drošībai. Tā ir nepieciešama Eiropai un Latvijai.
5. Reģionālās drošības pārskatīšana
ES līmenī autonomija tiek uzsvērta ne tikai tehnoloģiskajā līmenī, bet arī stratēģiskajā un politiskajā (taču viss ir savstarpēji saistīts). Tāpat ES oficiālajā līmenī nereti izskan apgalvojumi, ka ASV arvien mazāk iesaistīsies ES kaimiņvalstu drošības jautājumu risināšanā [5]. Tas izpaudās neprognozējamā ASV prezidenta Trampa izgājienos un iziešanā no Afganistānas, kā arī Džo Baidena politiskās nostājas maiņā pret NordStream 2 projektu. Iepriekšējās ASV valdības neatbalstīja Nordstream 2 izbūvi starp Vāciju un Krieviju, bet šobrīd Džo Baidens ir mainījis retoriku un vairs nav tik principiāls.
Ja nevaram vairs paļauties uz ASV un citu ārpus un iekšpus ES valstu esošajām valdībām, ka tās sapratīs Ziemeļeiropas un Austrumeiropas sāpi, tad arvien vairāk Latvijai un Baltijas valstīm jādomā par otru varas centru, kas šķietami sāk pulcēties ap Višegradas bloka valstīm un Intermarium konceptu. Šeit gan es nevēlētos teikt, ka ES tāpēc būtu jāsabrūk vai to būtu jāiznīcina – nē. ES ir fundamentāli būtiska Eiropas drošībai, ekonomikai un autonomijai, taču Vācijas un Francijas diktāts ES ir jāatsver ar vienotu pie Krievijas robežas dzīvojošo valstu viedokli. Tai skaitā ir jāstiprina sadarbība ar ārpus ES esošajām Eiropas valstīm – Ukrainu, Gruziju, Moldovu un Balkānu valstīm.
Šāds Intermarium valstu sadarbības formāts, kas izpaužas gan Višegradas bloka, gan Trīs jūru iniciatīvas (Three Seas Initiative) veidā, ir ne tikai Reģionālās drošības interešu jautājums, bet arī konservatīvās Eiropas izdzīvošanas jautājums. Pašlaik Ungārija un Polija ir veiksmīgi nosargājusi savas konservatīvās intereses, Baltijas valstīm ir visas iespējas no tā mācīties un balstīt Poliju kā nākamo potenciālo Eiropas varas centru, kas saprot realitāti ap nedraudzīgo Austrumu valsti un konservatīvās Eiropas izdzīvošanas jautājumus, kā arī priekšzīmīgi rāda tehnoloģiskās dominances iespējas.
Noslēgums
Šie nebūt nav vienkārši jautājumi, taču, jo ilgāk izvēlamies par tiem nerunāt un risināt sekundārus jautājumus, jo ilgāk turpinām graut savu nākotni, par ko maksās ne tikai mūsu bērni, bet nu jau arī mēs paši.
[1] https://ec.europa.eu/info/strategy/priorities-2019-2024/new-push-european-democracy/impact-demographic-change-europe_lv#demographictrends
[2] https://appsso.eurostat.ec.europa.eu/nui/show.do?dataset=educ_uoe_grad04&lang=en
[3] https://ec.europa.eu/info/strategy/priorities-2019-2024/europe-fit-digital-age/european-industrial-strategy_en
[4] https://www.reuters.com/technology/bosch-opens-german-chip-plant-its-biggest-ever-investment-2021-06-07/
[5] https://eeas.europa.eu/headquarters/headquarters-homepage/89865/why-european-strategic-autonomy-matters_en
