Noslēdzošais raksts par Latvijas Policijas akadēmiju apskata likvidācijas procesa norisi, izgaismo akadēmijas sasniegtos mērķus, runā par to, kāpēc sabiedrībā valdošā neuzticība policijai pastāv visos laikos, un galu galā cenšas atbildēt uz jautājumu – vai mums jāatjauno Latvijas Policijas akadēmija?
Likvidācijas process
Raugoties uz vēsturisko notikumu attīstību, policijas vēsturnieks Arvils Zauers skaidro, ka līdz tam laikam, kad akadēmiju likvidēja, pastāvēja Policijas departamenta Policijas mācību centrs Kauguros, kas darbojās Valsts policijas pakļautībā, un salīdzinoši neatkarīga akadēmiska iestāde – Policijas akadēmija. Pēc likvidācijas palika tikai viena. Var teikt, ka Kauguru mācību centrs – koledža pārcēlās uz Rīgu, bet augstākā līmeņa izglītība tika likvidēta.
Pēc Zauera domām, akadēmijas likvidācija galvenokārt bija finanšu jautājums. Ja nebūtu krīzes, diez vai kaut kas tāds notiktu. “Vai pati reorganizācija bija veiksmīga? Neesot tur iesaistīts, esmu dzirdējis bēdīgas atskaņas par notikušo, un ir redzams, ka Latvija neprot veikt reorganizācijas. Tās tiek veiktas nepārdomāti un sasteigti,” secina Zauers.
Juris Juriss, vērtējot no šī brīža pozīcijām, atskatoties uz pieredzēto un redzot, kas notiek praksē, norāda, ka tā brīža politiskā vadība, kas lēma šo likvidācijas jautājumu, pieļāva divas būtiskas kļūdas. Viena kļūda ir saistīta ar nepietiekamu izpratni par akadēmijas sniegumu un devumu tiesībaizsardzības iestādēm, otra kļūda – ar to, cik lietderīgi, precīzi un pamatoti tiek tērēti valsts līdzekļi, lai sasniegtu noteikto mērķi.
Vai akadēmija sasniedza nospraustos mērķus?
“Akadēmija sasniedza un pārsniedza izvirzītos mērķus. Šie cilvēki ir gan policijā, Tiesā un Prokuratūrā, gan arī privātajā sektorā. Tātad tas nozīmē, ka viņi tika sagatavoti pietiekami labi. Es domāju, ka savu pamatuzdevumu, proti, sagatavot augstākā līmeņa profesionāļus, akadēmija pildīja. Noteiktos jautājumos var apšaubīt izglītības iestādes kvalitāti, bet to vienmēr un visiem var apšaubīt. Par kaut ko jau arī Oksfordas Universitātei var ielikt mīnusu.”
Norāda Alvils Zauers.
Savukārt Juris Juriss uzskata, ka akadēmijas mērķis bija nostipināt noteiktu minimālo standartu tiesībaizsardzības iestādēs noziegumu novēršanai un apkarošanai. Akadēmijai vīzija bija, un uz to tā virzījās. Standartu apliecina tas, ka ievērojama daļa Policijas akadēmijas absolventu turpināja savas gaitas šajā jomā ar labiem rezultātiem. “Nenoliedzot arī citu augstskolu sniegumu, šīs specifiskās zināšanas šobrīd iztrūkst, mēs tās mēģinām aizstāt ar citiem mehānismiem, kuri, protams, nekad nebūs tik efektīvi,” secina prokurors.
Vai Latvijas Policijas akadēmija ir jāatjauno?
Alvilz Zauers norāda: “To, kas ir bijis, pilnīgi nevar atjaunot. Kas likvidēts, likvidēts. Es uzskatu, ka ir nereāli atjaunot likvidētu mācību iestādi kā tādu. Manuprāt, piesaistot cilvēkus un ieguldot resursus, uz Policijas koledžas bāzes vajadzētu veidot kaut ko stiprāku par to, kas tur šobrīd ir. Nešaubīgi ir vajadzīga viena mācību iestāde, kura sagatavo policijas darbiniekus visos līmeņos.”
Arī Juris Juriss dalās savā viedoklī un novērojumos:
“Es saprotu, ka daudzas rīcības politiskajā līmenī saistībā ar Latvijas Policijas akadēmiju nenotiek tādā gultnē kā cilvēki to ir ieplānojuši, ņemot vērā arī finansiālos līdzekļus un iespējas. Skatoties un vērtējot no malas, tā ir ielāpa likšana uz ielāpa. Mēs mēģinām ar lētākiem līdzekļiem it kā šķietami panākt kādu rezultātu. Taču, pirms ķerties pie bedru lāpīšanas, arī šajā jomā ir jāsaprot ideja, ko tu vēlies sasniegt. Un idejai, vīzijai ir jābūt skaidrai.”
Pēc prokurora domām, ir svarīgi apzināties, līdz kādam līmenim specializētā augstskola nodrošina zināšanas. Akadēmijas jēga un ideja ir nevis mēģināt lāpīt bedres dažādās jomās, bet gan sagatavot profesionāli turpmākajai karjerai. Tāpat jāatceras arī par profesionālo mūžizglītību.
“Lāpot bedrītes, mēs katru gadu secinām, ka ir nepietiekams cilvēku skaits, nav profesionāļu, docētāju, kas būtu ieinteresēti strādāt noteiktajās programmās, nav sistēmiskas pieejas, kas lielākoties varētu būt saistīta ar finanšu trūkumu. Nepietiek finansējuma, tāpēc mēs izdomāsim kaut ko nedaudz no tā visa, un gan jau būs labi. Bet nebūs.”
Sabiedrības neuzticība – problēma, kas dzīvo pāri laikam
Patlaban sabiedrības attieksme un noskaņojums pret policiju un tiesībsargājošajām iestādēm nereti saistās ar negācijām, neuzticību un šaubām. Policijas vēsturnieks Alvils Zauers uzskata, ka šī ir problēma, kas dzīvo pāri laikam.
“Cilvēku dumpinieciskums un neapmierinātība ar policiju ir bijusi visos laikos. Vai tas būtu Cariskās Krievijas laiks, Latvijas Republikas laiks, Padomju laiks vai mūsdienas. Daļa sabiedrības policiju nemīl – tā tas vienmēr ir bijis. Es gan neteiktu, ka tieši pašlaik uzticēšanās līmenis policijai būtu tas zemākais. Šobrīd, pandēmijas laikā, uzticēšanās visām valsts institūcijām samazinās un krītas. Policija nebūt nav vienīgā. Es pat domāju, ka Latvija uz citu valstu fona nemaz neizskatītos tik slikti, salīdzinot aptauju statistiku par to, cik procentu sabiedrībā uzticas policijai. Jāsaprot, ka policija gan sargā, gan ierobežo. Un nevienam taču nepatīk, ka viņu ierobežo, bet tas, ka sargā – tas gan tīk.”
Viņš arīdzan skaidro, ka augsts uzticēšanās līmenis policijai un valdībai vērojams valstīs ar augstāku labklājības līmeni. Tur bieži ir arī augstāks tiesiskās izpratnes līmenis, kā arī politiskās brīvības un demokratijas tradīcijas, kuru mums nav.
“Mēs visi dzīvojam mainīgā sabiedrībā. Un redzot, ka pa kādas demokrātiskas valsts galvaspilsētas ielām staigā policistu patruļas, kas bruņotas ar automātiskajiem ieročiem, vai turpat arī notiek izteikti vardarbīga pūļa sadursmes ar policiju, tad arī neviļus nākas konstatēt, cik gan pie mums mierīgi.”
