Cilvēku tirdzniecība Latvijā
Biedrības “Patvērums “Drošā māja”” valdes priekšēdētāja un projektu vadītāja Gunta Vīksne, runājot par izplatītākajām cilvēku tirdzniecības formām Latvijā, secina, ka laika gaitā tās mainās. Viņa norāda, ka pirms desmit gadiem vairāk tika runāts par fiktīvām laulībām kā cilvēku tirdzniecības formu, kas turpina dzīvot vēl līdz šodienai, taču ar mazāku apjomu. Patlaban ļoti daudz cilvēku ir darba ekspluatācijas upuri – ne tikai Latvijas valstspiederīgie kaut kur ārvalstīs, bet arī šeit, Latvijā.
Vīksne atklāj, ka 2019. gadā Latvijā pirmo reizi biedrībā vērsās trešo valstu valstspiederīgie, kas par darbaspēka ekspluatācijas upuriem ir kļuvuši Latvijā. Par šādu problēmas aspektu īpaši daudz nerunāja toreiz, piemēram, 2011., 2012. vai 2013. gadā. Bez šaubām, katru gadu aktuāla paliek seksuālā ekspluatācija, pa nelielam skaitam ir arī fiktīvās laulības.
Parādās jaunas problēmas formas
Šovasar sabiedrisko telpu pāršalca ziņas par biedrības “Neatkarība Balt.” darbību, reliģijas aizsegā paverdzinot atkarību gūstā nonākušas personas. Vīksne atzīmē, ka biedrības “Patvērums “Drošā māja” speciālisti pirmo reizi saskārušies ar cilvēku tirdzniecības upuriem, kas ir piespiedu darba upuri un vienlaikus arī alkohola vai narkotisko vielu atkarīgie. Tagad aktīvi risinās rehabilitācijas darbs ar cietušajiem, arī biedrības darbinieki tādējādi daudz mācās, lai saprastu, kā pareizi ar šādiem cilvēkiem strādāt.
Pandēmija darbu neatceļ, bet ierobežo informatīvo funkciju
Ievērojot visus valstī noteiktos drošības pasākumus, biedrība joprojām turpina strādāt ar klientiem, cik vien cieši var, organizējot klātienes tikšanās. Ar šādu mērķa grupu būtu grūti strādāt attālināti. Valdes priekšsēdētāja norāda, ka ir nepieciešams, piemēram, nodrošināt dažādus elementārus pakalpojumus, pārtikas iegādi, ko attālināti nevar izdarīt, tāpēc darbinieki tiekas ar klientiem un tos pieskata. Visu laiku jātur roka uz pulsa, lai veicinātu cilvēku tirdzniecības upuru integrāciju atpakaļ sabiedrībā.
Tomēr Covid-19 pandēmija ir atstājusi iespaidu uz apmācību norisi un informatīvo darbu. Rudenī bija plānotas starptautiska līmeņa ekspertu apmācības gan biedrības darbiniekiem, gan pārstāvjiem no Nodarbinātības valsts aģentūras un Valsts darba inspekcijas, sociālajiem darbiniekiem. Vīksne atklāj, ka šīs mācības atliktas uz nākamo gadu, jo biedrība tās vēlas rīkot klātienē.
Arī iepriekš biedrības pārstāvji dažādu projektu ietvaros daudz runājuši par preventīvajiem pasākumiem, apmācījuši speciālistus, kā atpazīt cilvēku tirdzniecības upurus, kādu palīdzību tiem var sniegt, stāstījuši, kur meklēt palīdzību. Tāpat organizēti neskaitāmi semināri dažādu jomu profesionāļiem, Valsts un Pašvaldības policijas darbiniekiem, bibliotekāriem, informācijas centru darbiniekiem, skolotājiem, visiem, kas varētu saskarties ar cilvēku tirdzniecības problēmām. Patlaban citu projektu ietvaros rit lieli apmācību semināri par integrācijas jomu, kur biedrība stāsta par sevi un sniedz ieskatu darbā ar cilvēktirdzniecības upuriem, demonstrē savus informatīvos indeksus, proti, filmas un video, tādējādi cenšoties aktualizēt un pievērst uzmanību arī ar šādiem līdzekļiem.
“Mēs visu laiku mēģinām izmantot dažādus veidus, kā uzrunāt sabiedrību. Kad mūs kaut kur aicina runāt par šo tēmu, mēs nekad neesam atteikuši, vienmēr braucam. Arī tad, ja tas ir bez maksas vai projekta ietvaros, mēs labprāt par to runājam,”
akcentē Gunta Vīksne.
Palīdzība cilvēku tirdzniecības upuriem
Kā skaidro Vīksne, biedrības piedāvātā rehabilitācijas programma sevī ietver sociālo darbinieku, sociālo rehabilitētāju un juristu konsultācijas. Tiek veidoti un sastādīti individuāli rehabilitācijas plāni katrai personai, ja nepieciešams, tiek nodrošinātas arī psihoterapeita konsultācijas, segti pārtikas un ārstniecības pakalpojumu izdevumi. Tāpat cietušie var saņemt finansiālu atbalstu saistībā ar dažādiem izglītības pakalpojumiem, ja, piemēram, ir vēlme pārkvalificēties citos kursos. Programma ilgst sešus mēnešus, kuru laikā ir iespējams saņemt visas iepriekš minētās konsultācijas. Ja tiek ierosināts kriminālprocess, jurists bez maksas (izdevumi tiek segtas rehabilitācijas programmas ietvaros) pārstāv cietušo un sniedz nepieciešamo palīdzību.
Organizāciju sadarbība un valsts atbalsts problēmas risināšanā
Gunta Vīksne atzīmē, ka biedrība ikdienā ļoti cieši strādā kopā ar otru organizāciju, kas sniedz palīdzību cilvēku tirdzniecības upuriem, proti, centru “Marta”. Veiksmīga sadarbība izveidojusies arī ar Iekšlietu ministriju, kas atbild par cilvēku tirdzniecības novēršanu, un Labklājības ministriju, kas vasarā ātri reaģējusi uz izmaiņām līgumos un papildus finansējuma piešķiršanu, lai strādātu ar lielāku upuru skaitu.
“Es tiešām novērtēju, ka valsts dara ļoti daudz, lai šo problēmu novērstu. Mēs varam runāt vienīgi par papildu preventīvajiem pasākumiem, kuri noteikti būtu vajadzīgi un kuriem diemžēl nav finansējuma. Arī mēs paši meklējam dažādus grantus un projektus, kas mums palīdzētu plašāk runāt par cilvēku tirdzniecību un nodrošināt preventīvos pasākumus problēmas risināšanai,”
stāsta Vīksne.
2019., 2020. gadā biedrība kopā ar Somijas un Krievijas partneriem īstenoja projektu par to, kā novērst bērnu un pusaudžu iesaistīšanos cilvēku tirdzniecībā, izmantojot interneta resursus. Tika veidota sadarbība ar Latvijas Drošāka interneta centru, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekciju, Valsts policiju. Bija ļoti labi apmeklēti semināri par to, kā nodrošināt, lai bērns nekļūst, piemēram, par sekstinga upuri.
Vīksne skaidro:
“Kad mums ir iespēja, paši rakstām projektus, bet konkurence ir liela. Mēs izmantojam jebkuu izdevību, lai piesaistītu papildu līdzekļus šīs problēmas risināšanai.”
Kā upuri atrod palīdzību?
“Ceļi, kā mūs atrod, ir ļoti dažādi. Dažreiz tā ir mājaslapa, kur var atrast pietiekami daudz informācijas, dažkārt upurus atpazīst sociālie darbinieki, kuri uzreiz mums zvana. Tad mēs runājam, konsultējam par šīm tēmām un saprotam, ka šī persona patiešām ir cilvēku tirdzniecības upuris,”
norāda Gunta Vīksne.
Pēc tam jau notiek atsevišķs darbs ar iespējamo upuri. Ja Latvijas valstspiederīgais kādreiz iekļuvis sarežģītā un grūtā situācijā, nereti tiek uzturēti kontakti ar Latvijas vēstniecībām ārvalstīs. Arīdzan Valsts policija sadarbojas ar biedrību, kura nodrošina nepieciešamos kontaktus.
Valdes priekšsēdētāja secina:
“Tas ir bijis arī ļoti liels darbs, lai cilvēki zinātu, kur mūs atrast, kā mūs atrast. Organizējot dažādus seminārus, mēs ik pa laikam redzam, ka tie cilvēki, kas piedalījušies jau iepriekš, atgriežas atkal. Tas nozīmē, ka semināri ir pietiekami interesanti un augstā līmenī, lai cilvēks atkal gribētu šajā tēmā uzzināt ko jaunu.”
Cilvēkam pašam jāgrib saņemt palīdzību
Kā skaidro Vīksne, lai saņemtu iepriekš uzskaitītos pakalpojumus, cilvēkam pašam jābūt motivētam iet uz saunām, runāt, mēģināt kaut ko mainīt, strādāt ar psihoterapeitu un psihologu, saprast, ko mainīt pašam savā dzīvē. Varbūt ne vienmēr cilvēki ir tik stipri, lai ietu tam cauri, vieglāk ir mēģināt to visu kaut kur aprakt dziļi savā sirdī un par to nedomāt. Kā tas atspēlēsies tālāk dzīvē, neviens nezina. Bet šī ir katra cilvēka brīvprātīgā izvēle. Varbūt sava loma ir arī cilvēciskām bailēm.
Viņa norāda, ka pēc sarunas ar biedrības speciālistiem šīs personas tomēr visbiežāk ir gatavas iet cauri rehabilitācijas programmai, jo vēlas mainīt un uzlabot savu dzīvi.
“Mēs vairākus gadus pēc kārtas esam organizējuši nometnes cilvēku tirdzniecības upuriem, meitenēm, sievietēm, kas ir gājušas tam visam cauri. Notikumi ar viņām ir risinājušies vairāk nekā pirms 10 gadiem, taču sarunas laikā aizvien var just, ka piedzīvotais vienalga sēž kaut kur iekšā un to nekad nevarēs aizmirst. Es vienmēr priecājos par iespējām tikties ar šīm meitenēm, būt viņām līdzās, zināt, kā viņām klājas. Tas ir prieks, ka tu dari savu darbu un saproti, ka tas kādam ir vajadzīgs,”
pauž Vīksne.
Jābūt vērīgiem pret līdzcilvēkiem
Kā uzskata biedrības “Patvērums “Drošā māja”” valdes priekšsēdētāja, izskaust cilvēku tirdzniecību būtu utopija, jo cilvēku tirdzniecība ir viens no ienesīgākajiem biznesiem pasaulē pēc narkotiku un ieroču tirgošanas.
“Manuprāt, būtu ļoti svarīgi nepārtraukti par to runāt un izglītot. Katru gadu būtu jārunā ar skolēniem, pusaudžiem, jāizmanto katra iespēja. Mums pašiem jāpavēro, kas notiek apkārt.”
Viņa atgādina – ja nu pēkšņi kāds draugs izdomā doties strādāt uz ārvalstīm, jāizrunā visi svarīgie jautājumi, proti, vai tur tiešām būs tā, kā solīts, jānoskaidro, kāds būs darba devējs, kur cilvēks dzīvos, kāda būs alga, vai persona zina, kur attiecīgajā valstī atrodas Latvijas vēstniecība, ja kas atgadās, vai ir kāds kontakts, kam piezvanīt nepieciešamības gadījumā.
