Pagājušā gada nogalē interneta portāls “The Insider” publicēja nopludinātus dokumentus, kuri apliecināja Krievijas Prezidenta administrācijas “Pārvaldes starpreģionālajiem un kultūras sakariem ar ārvalstīm” nozīmīgo lomu attiecību veidošanā ar valstīm, kuras savulaik atradās Padomju Savienības sastāvā. Šo pārvaldi vairākus gadus vadīja Krievijas Ārējās izlūkošanas dienesta ģenerālis Vladimirs Černovs. Īsā pārvaldes vēsture ir nozīmīga arī Latvijai. 2002. gada augustā ar Vladimira Putina rīkojumu tika radīta KF Prezidenta administrācijas Nodaļa darbam ar tautiešiem ārvalstīs. Vēlāk ar KF prezidenta 2005. gada 22. februāra dekrētu KF Prezidenta administrācijas sastāvā tā tika reorganizēta par „Pārvaldi starpreģionālajiem un kultūras sakariem ar ārvalstīm”, par kuras vadītāju tika iecelts Latvijā bēdīgi slavenais Modests Koļerovs. Ja pārvaldes oficiālais nosaukums rāda skaistu mērķi (kurš iebildīs pret sadarbību kultūras jomā?!), tad reālais uzdevums jaunajai institūcijai 2005. gadā bija nepieļaut jaunas krāsainās revolūcijas un mazināt jau notikušo pārmaiņu ietekmi uz Krieviju. Kremlī baidījās, ka pārmaiņu vilnis no kaimiņvalstīm varētu pārmesties uz Maskavas ielām un laukumiem.
Kāda būs “post-Lukašenko” Baltkrievija?
“The Insider” publicētie dokumenti vēlreiz atgādināja, ka Vladimira Černova vadītajam veidojumam, ko ar ironiju varētu saukt par “tautu draudzības pārvaldi”, ir bijusi izšķiroša loma attiecību Krievijas attiecību veidošanā arī ar Baltkrieviju. 2020. gada septembrī minētā pārvalde bija sagatavojusi dokumentu ar nosaukumu “Stratēģija darbam Baltkrievijas Republikā”, kurā aprakstīti pasākumi, kas Kremlim jāveic, lai saglabātu ietekmi turbulences pārņemtajā kaimiņvalstī:
1. Iegūt ietekmi pār maksimāli iespējamo jaunveidoto politisko spēku skaitu Baltkrievijā (iekļūt visuopozīcijas struktūru pārvaldes institūcijās);
2. Izveidot nākotnes sabiedriskās kustības, politiskās partijas resursu bāzi; īstenot 1200 kandidātu atlasi un sagatavošanu tālākai dalībai parlamenta vēlēšanās;
3. Izveidot informācijas infrastruktūru sabiedriski-politiskas ietekmes īstenošanai pie jebkuras notikumu attīstības scenārija:
3.1. Savus kanālus informācijas izplatīšanai (mediji, sociālie tīkli, Telegram-kanālu tīkls un YouTube kanālu tīkls).
3.2. Savas sabiedriskās organizācijas un vietējo sabiedriskās domas līderu tīklu.[1]
Vēl citā “The Insider” izgaismotā Kremļa dokumentā ir atspoguļota Černova 2020. gada 3. oktobra ziņojums par Baltkrievijas situācijas iespējamo “noregulēšanu”, kurā ģenerālis norāda, ka: “valstī pieaug plaša un dziļa sabiedrības nepatika pret prezidentu Aleksandru Lukašenko, kura arvien stiprāk aptver administratīvos slāņus”.[2] Černovs uzstāja uz Baltkrievijas konstitucionālās reformas īstenošanu tuvākajā laikā, kas paredzētu varas nodošanu parlamentam, kurā pie varas jānāk Maskavai lojāliem spēkiem: “Kritiski svarīgi ir dot iespēju vēlētājiem, kuri ir negatīvi noskaņoti pret valsts varu un pozitīvi pret Krieviju (tas ir vairākums!), iegūt politisko pārstāvniecību un pat vairākumu parlamentā BR, kas padarīs valsts iekšpolitiku un ārpolitiku daudz noteiktāku.”[3]
“The Insider” ziņoja arī par Kremlī rakstītu iecerētās partijas “Tautas tiesības” programmu, kas parādīja Kremļa skatījumu uz Baltkrievijā notiekošo 2020. gada rudenī. Pirmkārt, programma paredz konstitucionālās reformas īstenošanu, lai ar tās palīdzību novērstu sabiedrības uzmanību no nozagtajām prezidenta vēlēšanām. Otrkārt, programma nosaka nepieciešamību pāriet no prezidentālas valsts uz parlamentāri-prezidentālu republiku. Un, treškārt, programma paredz plašu valsts īpašuma privatizāciju, kas patiesībā jau Baltkrievijas ekonomiskajai attīstībai tiešām ir vitāli nepieciešama. Vienlaikus, jautājums, kas būs jaunie īpašnieki un kādās attiecībās viņi būs ar Maskavu? Krievijas darboņi jau iepriekš nav gaidījuši rokas klēpī salikuši, un pie katars nopietnas ekonomiskas krīzes Baltkrievijā ir pārņēmuši (pirkuši) stratēģiskos resursus, piemēram, uzņēmumu “Beltransgaz”.
Dokumentā ir redzami vairāki viena cilvēka – Ņikitas Logovoja – izdarīti labojumi. Acīmredzot, šim 28-gadīgajam kungam tika paredzēta kāda īpaša loma jaunajā partijā. Ņ. Logovojs ir Baltkrievijas Valsts universitātes starptautisko attiecību studiju absolvents, kurš aktīvi pozicionē sevi sociālajos tīklos kā demokrātisku pārmaiņu atbalstītāju. Ņikitas tēvs Ivans Logovojs ir kompānijas “Farmlend” līdzīpašnieks un direktoru padomes priekšsēdētājs, kura uzņēmumi darbojas arī attīstītāju un celtniecības biznesā Kaļiņingradas apgabalā. I. Logovojs bieži uzstājas “Vienotās Krievijas” klubā ar nosaukumu “Sociāli-konservatīvās politikas centrs”, kas iestājas par Baltkrievijas un Krievijas dziļāku integrāciju, bet distancējoties no popularitāti zaudējušā Lukašenko. Klasika – meklējam vietējos baltkrievus, Krievijas draugus.
Kremļa “tautu draudzības pārvaldes” pēdu nospiedumi Latvijā
Vai Krievijas Prezidenta administrācijas “Pārvalde starpreģionālajiem un kultūras sakariem ar ārvalstīm” ir tikusi ierobežota tikai ar darbu NVS valstīs? “The Insider” publikāciju kontekstā ir labi atcerēties šo to no Latvijas nesenās vēstures. Ap 2005. gadu Maskavā bija redzams, ka ar “Krievu pasaules” cementētāju Tatjanu Ždanoku nepietiks, lai būtiski ietekmētu Latvijas iekšpolitikas un ārpolitikas prioritātes, tāpēc tika meklēta iespēja izveidot/atbalstīt kādu mērenāku politisko spēku, kas varētu piedalīties valdības veidošanā un griezt kuģi uz Maskavas pusi.
Atmiņas atsvaidzināšanai te iekļauju fragmentu no sava 2010. gadā raksta “Interešu sargi” izdevumā “IR”: “2005. gada rudenī Sergejs Dolgopolovs (SC) sniedza vairākas intervijas Krievijas medijiem, tai skaitā Kremļa polittehnologa Gļeba Pavlovska interneta vietnei. Latvijas žurnālisti izteica pieņēmumu, ka tieši Pavlovskis kopīgi ar (Modestu) Koļerovu līdzdarbojas ”Saskaņas centra” (SC) veidošanā. 2005.gada oktobrī Dolgopolovs Maskavā tikās ar Koļerovu. Žurnālistu rīcībā nonāca ziņa – tikšanās reizē apstiprināta doma, ka par SC līderi jāvirza Nils Ušakovs. Viņš par apvienības priekšsēdētāju tika ievēlēts tūlīt pēc tam – 2005. gada 29. oktobrī. Jau nedēļu pēc notikuma Koļerovs ieradās vizītē Latvijā, lai uz vietas tiktos ar politisko un sabiedrisko organizāciju līderiem, novērtētu sadarbības iespējas. Ierodoties Rīgā vēlā 7. novembra vakarā, Koļerovs tūlīt devās uz ”Pirmo Baltijas kanālu” (PBK). Tieši tur strādāja Ušakovs un citi nākamie SC Saeimas un Rīgas domes deputātu kandidāti. PBK sniedza partiju apvienībai informatīvo atbalstu, tika izmantota slēptā reklāma. Iespējams, ka nauda reklāmai tikusi saņemta no Krievijas, šādu iespēju savulaik pieļāva Saeimas Nacionālas drošības komisijas vadītājs Indulis Emsis (ZZS). Tā vai citādi, bet PBK informatīvais atbalsts bija viens no noteicošajiem faktoriem, kāpēc partija, par kuru trīs mēnešus pirms vēlēšanām bija gatavi balsot tikai 2,5% vēlētāju, 2006.gadā Saeimā ieguva 17 no 100 deputātu vietām.”[4]
Kas notika 2011. gadā, kad “Saskaņa” netika pie valdības galda, lai gan bija ļoti tuvu? Krievijas vēstniecība Latvijā publicēja vēstījumu: “Sākot no 2011. gada vidus parādījās divpusējo attiecību atvēsināšanās, kas jūtami pastiprinājās pēc V. Dombrovska vadītās valdošās koalīcijas izveidošanās 11. Saeimā.”[5]Mājiens ar mietu – Nila Ušakova un Jāņa Urbanoviča saskaņiešiem bija jābūt valdībā, citādi Valda Zatlera panāktajam atkusnim beigas! Tam sekoja Krievijas ārlietu ministra iejaukšanās Latvijas iekšējās lietās, komentējot valodas referendumu vēl pirms tā rīkošanas 2012. gadā. Toreiz uz Latviju posās divi vēstures propagandisti no Krievijas – Aleksandrs Djukovs un Vladimirs Simindejs, kuri stipri samulsa TV intervijā, kad Andrejs Mamikins viņiem uzdeva jautājumu – kur naudu ņemat? Savukārt, bijušais “tautu draudzības pārvaldes” vadītājs Modests Koļerovs un viņa palīgs Igors Pavlovskis pēc Latgales “gastroļiem” nonāca Latvijas melnajā sarakstā par aktivitātēm, kas “bijušas vērstas pret Latvijas drošības interesēm, tostarp teritoriālo vienotību un valsts ekonomisko drošību.” Kā ziņoja TV 3 raidījums “Nekā personīga”, savas pēdējās vizītes laikā Latvijā Koļerovs tika vizināts ar Saeimas automašīnu, kas nodota “Saskaņas centra” lietošanā. Pēdējā laikā saskaņieša Nila Ušakova vārds gan drīzāk parādās nevis pie “Krievu pasaules”, bet LGBT ideju aizstāvēšanas. Vai Maskavas patriarhāta vadītājs Kirils tagad atprasīs Ušakovam 2015. gadā piešķirto apbalvojumu par kristietības principu stiprināšanu sabiedrībā?
Barters: Putins piegādā arestantus
Lukašenko dara, to, ko Putins prasa, un Putins šo to uzdāvina atpakaļ. Krievijas varas iestādes ir arestējušas kopš 2020. gada augusta vismaz 20 Baltkrievijas pilsoņus, kurus gaida tiesa Baltkrievijā saistībā ar protestiem pret vēlēšanu falsifikāciju. 2021. gada jūlijā Krievija izdeva Baltkrievijai kikboksa čempionu Alekseju Kudzinu, neskatoties uz to, ka Eiropas Cilvēktiesību Tiesa noteica apturēt izdošanu, ņemot vērā vajāšanas un spīdzināšanas draudus. Medijos tiek ziņots, ka Krievijas iestādes izdod baltkrievus Minskai arī bez tiesas lēmuma. 2020. gada augustā Pleskavā maskās tērpušos vīru grupa nolaupīja bijušo Baltkrievijas izmeklētāju Andreju Ostapoviču. Saslēgtu roku dzelžos pārveda pāri Krievijas-Baltkrievijas robežai un izmeta no mikroautobusa Vitjebskas apgabalā. Ostapovičs slēpās no baltkrievu tiesību sargājošo institūciju pārstāvjiem mežā un pēc divām nedēļām šķērsoja Eiropas Savienības robežu. Vairāki baltkrievi, kuri uzturējās Krievijā, pēc aizturēšanas pauda viedokli, ka nemaz nezināja, ka ir izsludināti meklēšanā. 24 gadus vecā Jana Pinčuka dzīvoja Krievijā kopš 2018. gada un neatradās Baltkrievijā 2020. gada augustā, kad notika protesti. Tomēr viņa tika aizturēta Krievijā, jo bija administratore Telegram kanālā “Vitebsk 97%”, ko Baltkrievijas varas iestādes pasludināja par “ekstrēmistisku”, lai gan Pinčuka aizturēšanas brīdī jau bija izdzēsusi minēto kontu. Minska paziņoja, ka viņa ir izveidojusi “ekstrēmistisku grupu” un jaunā baltkrieviete tika aizturēta Sanktpēterburgā.[6] Divu vadoņu sadarbībai, nesaudzīgi izrēķinoties ar brīvību mīlošajiem, vajadzētu palīdzēt naivajai baltkrievu daļai iegūt reālāku skatījumu uz integrācijas ar Krieviju blaknēm.
Par tirgu atbildi?
Spriedze uz Baltkrievijas (Kolektīvās drošības līguma organizācijas (KDLO) dalībnieces) un Polijas robežas bija nepieciešama, jo Putins nevēlas pieļaut, ka Baltkrievija aiziet brīvā peldējumā. Kad Lukašenko krīzes karstumā Maskavā skaidroja, ka vajag palīdzību no KDLO sabiedrotā – Krievijas saistībā ar destruktīvu elementu darbību Baltkrievijā, tad Putins raustīja uzacis un klusēja, jo KDLO ir radīta nevis iekšējo, bet ārējo apdraudējumu novēršanai. Ā! – Ārējo? Runāts darīts, Vladimir Vladimirovič – tagad ir ārējais apdraudējums, kas nāk no NATO, tāpēc Krievija var iesaistīties. Ja apdraudētas ir KDLO ārējās robežas, tad to var pasniegt kā skaidrojumu Krievijas spēku palikšanai Baltkrievijā pēc mācībām “Zapad”. Putins neriskēs un nepaļausies uz maigās varas metodēm, ja runa ir par “brāļu mīlestību”.
Lukašenko palīdz Kremlim vai no ādas līzdams, un savos propagandas medijos skaidro, ka ukraiņi piegādājot imigrantiem ieročus(!), un, vispār, pret Baltkrieviju tiekot īstenots hibrīduzbrukums… Ja jums ir garlaicīgi, tad ieslēdziet Baltkrievijas kontrolēto TV kanālu “ziņas”, jautrība garantēta! Brīžiem gan paliek slikta dūša, jo nav patīkami skatīties uz “žurnālistu” un citu autokrāta pielīdēju morālo degradāciju. Krievijas vara paklusām pārņem Baltkrieviju savā kontrolē, “neatkarības garants” Lukašenko to pārdod par velti. Viņam patīk tirgoties, bet nu gandrīz viss ir notirgots. Lukašenko turēsies pie krēsla līdz pēdējam, bet Putins viņu nomainīs pie pirmās reālās iespējas, jo ir taču pasludināts no Kremļa augstumiem, ka Krievija, Ukraina un Baltkrievija ir “Krievu pasaule”, kur nevar darīt, kā Lukašenko darīja 2015. gadā, neļaujot izveidot pie sevis Krievijas militārās aviācijas bāzi. Kā teica klasiķis: “torg tut ņeumestjen!” (tirgošanās te nav pieņemama, krievu val.). Ja Lukašenko nevicinās dūres nomaiņas brīdī, tad Kremlis viņam garantēs drošību un mierīgas vecumdienas.
Nobeigumā: Lukašenko sola braukt uz Krimu
Nav garlaicīgi. Putins biedē ar karu un pieprasa stingru dokumentu ar trekniem parakstiem zem solījuma par to, ka NATO izplešanās uz austrumiem tiek iesaldēta uz visiem laikiem. Agrākais ukraiņu draugs – Lukašenko nesen intervijā teica, ka Krima ir Krievijas daļu de facto un de iure, laigan agrāk teica, ka ni un ni. Kā tā? Agrāk Lukašenko manevru iespējas bija vairāk virtuālajā telpā nevis reālajā pasaulē, kur aptuveni 50% ārējas tirdzniecības ir ar vecākā brāļa Putina vadīto Krieviju. Tagad nav vairs agrāko iespēju manevrēt pat virtuāli. Vienlaikus arī Putinam pagaidām nākas pieciest odiozo vīru, kurš pēc Krimas aneksijas teica, ka Baltkrievija nav nekāda “Krievu pasaule”, turklāt jaunākais brālis paliek arvien paklausīgāks, pat Krimas jautājumā padevās, pagaidām var iztikt. Viktors Babariko ir cietumā, drosmīgās sievietes izklīdinātas, vai arestētas; pagaidām nav spilgtas personības, ko iejūgt Kremļa kamanās. Un ar to iejūgšanu vēl nevar garantēt, ka baltkrievu enerģija tiks “kanalizēta” Kremlim tīkamā virzienā. Vai Latvijas “Tautas frontē” nebija VDK ziņotāju, kuriem X stundā bija jāatver štābiņa durvis no iekšpuses? Neskatoties uz to, latviešu izvēle par labu pilnīgai neatkarībai vairs nebija apturama. Te gan situācija atšķiras, protesti parādīja, ka nozīmīga daļa baltkrievu nevēlas vairs autoritārismu, tomēr daļa no viņiem pret Krieviju ir visai labvēlīgi noskaņoti. Turklāt oficiālā Krievija nav brūkošā PSRS un nelaidīs Baltkrieviju vaļā no saviem dzelžainajiem “brāļu mīlestības” apkampieniem. Daļa baltkrievu joprojām slimo ar naivumu, jo Kremļa balstīti vietvalži nekad nenodrošinās īstu likuma varas uzvaru un reālu vārda brīvību, jo tā neglābjami vestu uz patiesības paušanu arī par Putina režīma būtību un to, ka Kremļa kontrole nav padarījusi laimīgāku nevienu no kaimiņu tautām. Pieļauju gan, ka tā daļa ar laiku tikai mazināsies, nevis pieaugs. Bēgt no viena plēsēja un nonākt pie otra, – tas nav labi veselībai.
[1] План Б. Кремль создает в Белоруссии свою партию: против Лукашенко, но за интеграцию с РФ, 20.10.2020., https://theins.ru/politika/237945
[2] Turpat.
[3] Turpat.
[4] Kudors A., Interešu sargi. SC saikne ar Krieviju rada bažas par Latvijas ārpolitiku, 28. septembris, 2010, IR, https://ir.lv/2010/9/28/aeiropa/
[5] “Krievijas un Latvijas attiecības,” Krievijas vēstniecība Latvijā, http://www.latvia.mid.ru/ ruslat_lat.html
[6] Lukashenko’s long arm Russia is arresting and extraditing Belarusian nationals being persecuted for taking part in opposition protests, December 6, 2021, Meduza, https://meduza.io/en/feature/2021/12/06/lukashenko-s-long-arm
