ES Padome, Parlaments un Komisija 29. novembrī panāca politisku vienošanos par jauniem tiesību aktiem, kas tiesībaizsardzības iestādēm ļauj iegūt citā dalībvalstī glabātus elektroniskus pierādījumus.
E-pierādījumu regulas mērķis ir atvieglot pārrobežu kriminālizmeklēšanu, ieviešot sadarbības mehānismu, lai Eiropas policijas spēki varētu iegūt pierādījumus, ko elektroniskā formā glabā pakalpojumu sniedzējs, piemēram, e-pasta vai ziņojumapmaiņas pakalpojumu sniedzējs, kas atrodas citā ES valstī.
Provizoriskā vienošanās, kas vēl jāratificē likumdevējiem un ES valdībām, neiztika bez strīdiem. No vienas puses, dalībvalstis lūdza samazināt birokrātiju, lai veicinātu ātru izmeklēšanu. No otras puses, Eiropas Parlamenta deputāti pieprasīja stingrākus drošības pasākumus un garantijas pret ļaunprātīgu izmantošanu.
Pagājušā gada jūnijā ES Padomes prezidentvalsts Francija centās noslēgt vienošanos, taču tās mandāts bija pārāk plašs. Pēc tam Čehijas prezidentūra atgriezās pie konsultācijām ar dalībvalstīm pēc tam, kad pagājušajā nedēļā tā saņēma pārskatītu ES vēstnieku mandātu.
“Papildus acīmredzamajām priekšrocībām tiesībaizsardzības iestādēm mēs nedrīkstam aizmirst, ka tieša sadarbība starp vienas dalībvalsts tiesībaizsardzības iestādēm un pakalpojumu sniedzēju citā dalībvalstī ir saistīta arī ar riskiem,” sacīja Eiropas Parlamenta galvenā referente Birgita Sippela.
“Tāpēc Parlaments ir uzstājis uz pamattiesību aizsardzību.”
Dzīvesvietas kritērijs
E-pierādījumu regula pilnvaro tiesu iestādes izdot Eiropas sagatavošanas rīkojumus (European Production Orders), lai pieprasītu elektroniskos pierādījumus no pakalpojumu sniedzēja, kas atrodas citā ES valstī, desmit dienu laikā parastos gadījumos un astoņu stundu laikā ārkārtas gadījumos.
Otrs tiesību aktos paredzētais instruments ir Eiropas saglabāšanas rīkojums (European Account Preservation Order – EAPO), kas nozīmē, ka tiesnesis var pieprasīt pakalpojumu sniedzējam saglabāt datus, kas saistīti ar aizdomās turēto personu un kas varētu tikt pieprasīti vēlāk.
Politiski jutīgs jautājums bija par to, vai dalībvalstij, kas izdod rīkojumu, būtu jāinformē saņēmējas valsts iestādes.
Likumdevējiem šāds paziņojums bija nepieciešams, jo izdevējvalsts var nezināt, vai attiecīgā persona ir aizsargājamas kategorijas persona, piemēram, žurnālists, jurists vai ārsts. Turpretī valstu valdības uzskatīja, ka paziņošanas mehānisms ir pretrunā regulas mērķim, kas bija paredzēts, lai paātrinātu pārrobežu pierādījumu vākšanu.
Kompromisa rezultātā tika panākta vienošanās par tā saukto “dzīvesvietas kritēriju”, kas nozīmē, ka paziņošana būtu jāveic tikai ar divkāršu nosacījumu, ka izdevējai dalībvalstij ir pamatots iemesls uzskatīt, ka attiecīgā persona dzīvo tās teritorijā un ka noziedzīgs nodarījums ir izdarīts vai tiks izdarīts tās jurisdikcijā.
Ar to saistītais jautājums bija par to, kā definēt dzīvesvietu. Izdevējiestādei būs plaša rīcības brīvība lemt par to, kas ir “pamatoti iemesli”, bet, to darot, tai pirmkārt un galvenokārt būs jāņem vērā, vai attiecīgā persona ir reģistrēta kā pastāvīgais iedzīvotājs citā ES valstī. Varētu ņemt vērā arī citus elementus, piemēram, vai personai ir bankas konts vai automašīnas reģistrācija.
Atteikuma pamatojums
Pēc paziņojuma saņemšanas tās valsts iestādes, kurā atrodas pakalpojumu sniedzēji, var norādīt atteikuma iemeslus, proti, iespējamus pamattiesību, piemēram, preses brīvības, pārkāpumus. Šī teksta daļa vēl tiks galīgi precizēta tehniskā līmenī.
Vēl viens strīdīgs jautājums bija par to, vai uzņēmējvalstij būtu pienākums vai tikai iespēja izvirzīt šādus atteikuma iemeslus. Saprotot, ka abiem likumdevējiem tā bija sarkanā līnija, kas, iespējams, radīja neskaidrus vārdus, kurus var interpretēt abējādi.
Apturēšanas ietekme un datu dzēšana
Pēc tam, kad uzņēmējvalsts iestādes ir informētas, deputāti lūdza, lai paziņojums aptur pakalpojumu sniedzēja pienākumu izpildīt rīkojumu. Tomēr dalībvalstis panāca, ka apturēšanas efekts attiektos tikai uz parastiem gadījumiem, nevis ārkārtas situācijām.
Ja atteikuma iemesli tiek izvirzīti pēc tam, kad dati ir nosūtīti tiesībaizsardzības iestādēm, izpildes dalībvalsts valstij būtu jānorāda, vai dati būtu jādzēš vai tos varētu izmantot ar konkrētiem nosacījumiem.
Datu pārziņi un datu apstrādātāji
Saskaņā ar ES Vispārīgo datu aizsardzības regulu tiesību aktos ir prasīts, lai tiesībaizsardzības iestādes nošķir, ja pakalpojumu sniedzējs nav faktiskais datu pārzinis, bet tikai apstrādā datus pārziņa vārdā.
Tomēr dalībvalstīm šāda nošķiršana radītu nevajadzīgu slogu izmeklēšanas spēkiem, kuriem nebūs uzreiz skaidrs, vai organizācija ir pārzinis vai tikai apstrādātājs.
To, kā rīkoties šajās neskaidrajās situācijās, iespējams, noskaidros tehniskā līmenī. Tajā pašā laikā pakalpojumu sniedzēji joprojām var paziņot tiesībaizsardzības iestādēm, ka viņi nav datu pārziņi.
Decentralizēta IT sistēma
Rīkojumi tiks iesniegti, izmantojot decentralizētu IT sistēmu, ko uzturēs Eiropas Komisija, un dalībvalstis būs atbildīgas par to atjaunināšanu.
