“Par drošību!” ir klāt ar jaunu stāstu mūsu rakstu sērijai – “Drošībnieka profils”. Šeit mēs iepazīstam iedvesmojošus Latvijas cilvēkus, kuriem drošība ir pirmajā vietā. Dažādas personības, unikāli pieredzes gājumi un neskaitāmi drošības aspekti. Baiba Sakne darba gaitas uzsāka apsardzē, strādājot vienā no vadošajām apsardzes firmām GRIFS AG, pēc tam darbs cietuma apsardzē Rīgā – Brasas cietumā, darbs Rimi kā iekšējās kontroles speciālistei un monitoringa centra speciālistei un šobrīd darba gaitas ir uzsākusi Rīgas pašvaldības policijā kā administratīvās grupas darbiniece. Tālākajā rakstā iepazīsim Drošības profesionāļu asociācijas biedri Baibu Sakni nedaudz tuvāk.
1.Kā Jūs nonācāt līdz drošībai? Vai tas bija bērnības sapnis vai apstākļu sakritība?
Vairāk jau laikam bija apstākļu sakritība. Pēc vidusskolas es iestājos Lauksaimniecības universitātē, taču budžetā netiku, un šajā 2003. gadā studiju kredīti tikai sāka parādīties. Dažādu apstākļu dēļ to arī nevarēja iegūt, un līdz ar to studijas bija jāpārtrauc. Tā kā biju pilngadīga, tad vajadzēja domāt, ko darīt. Sākotnēji es gribēju iestāties armijā, tādēļ 18 gados devos uz rekrutēšanas centru. Izrādījās, ka sievietes no 18 gadiem neņem un pieņem tikai no 19 gadiem. Tādēļ aicināja gadu padomāt un, ja vēl pēc gada gribēšu iestāties, lai nāku atkārtoti. Taču līdz nākamajam gadam arī bija jāatrod ko darīt. Tādēļ, runājot ar draugiem, ieteica, lai pamēģinu apsardzē pastrādāt, ja man interesē armija. Tādā veidā varbūt sapratīšu, vai tas man vispār patīk. Tā es aizgāju strādāt apsardzes nozarē, kas likās būs pagaidu darbs, bet tagad jau gandrīz 20 gadus esmu strādājusi šajā drošības nozarē.
2.Vai varat īsumā izstāstīt, kāds ir Jūsu pieredzes gājums? Kas Jums liekas kā svarīgākie pagrieziena punkti Jūsu pieredzē?
Es nekad neesmu bijusi karjeriste, kura grib sasniegt noteiktu amatu vai strādāt noteiktā uzņēmumā. Es vairāk gribu darīt to darbu, kas man patīk un nav svarīgi, kādā līmenī. Tāpēc man laikam tādi lieli pagrieziena punkti nav.
Drīzāk, kad es pēc apsardzes pārgāju strādāt uz cietuma apsardzi, tas bija tāds stratēģisks gājiens, kas varētu būt uzskatāms par pagrieziena punktu. Apsardzes darbu nevarēju savienot ar koledžu, taču cietuma apsardzē bija labs grafiks – bija jāstrādā diennakti caur trīs – un to bija viegli savienot ar mācībām. Es zināju, ka pēc mācībām nepalikšu cietuma apsardzē, jo darbs likās pārāk garlaicīgs ar jau iestājušos rutīnu. Tad ideālā laikā, vēl nepabeidzot koledžu, saņēmu piedāvājumu pāriet uz Rimi iekšējo drošību. Piekritu piedāvājumam un no apsardzes pārslēdzos uz citādāku darbu. Šis arī ir tāds pagrieziena punkts, jo darbs vairāk bija jau biroja darbs, taču viss no izmeklēšanas puses bija diezgan līdzīgs. Tika nomainīta darba vieta, kas sniedza jaunus ieskatus un pieredzi.
3.Kur Jūs mācījāties?
Pamatizglītību ieguvu Kurmenes pamatskolā, kas toreiz vēl bija. Vidusskolas Kurmenē nebija, tad bija jāsāk domāt, kur iegūt vidējo izglītību. Tajā laikā apstākļi lieliski sagrozījās, jo vecāki atrada radiniekus Jelgavā un bija iespēja tur dzīvot. Autobusu satiksme arī bija sakārtojusies tā, ka bija iespējams izbraukāt no Kurmenes uz Jelgavu, tad vidusskolas izglītību ieguvu Jelgavas 4. vidusskolā.
Pēc vidusskolas iestājos Lauksaimniecības universitātē, bet pēc 2 mēnešiem jau izstājos, jo neieguvu budžetu un nevarēja dabūt studiju kredītu. Pēc aptuveni 10 gadiem parādījās iespēja un iestājos Alberta koledžā tiesību zinātnēs, kuru absolvēju 2015. gadā. Šogad esmu iestājusies Biznesa augstskola “Turība” e-studijās, lai turpinātu izglītību tiesību zinātnēs.
Lai strādātu apsardzes nozares zemākajos amatos, iespējams, izglītība nav tik ļoti nepieciešama, bet karjeras ziņā, izglītība noteikti noderēs. Un tāpat bakalauru iekšēji ļoti gribās, kas laikam vairāk ir tāds iekšējā ego jautājums.
Tāpat esmu apmeklējusi daudz kursus, jo ik pa laikam saprotu, ka man kaut kur pietrūkst zināšanu vai prasmju. Strādājot gan apsardzē, gan Rimi bija iespēja piedalīties daudz semināros, kur iegūtas vairāk zināšanas par psiholoģiju. 2021. gadā izgāju kursus Rīga TechGirls “Iepazīsti tehnoloģijas“, pēc kuriem pus gadu ar piešķirtu mentoru mācījos kiberdrošību. Kā arī, strādājot pēdējo pus gadu Rimi, sapratu, ka man ir grūtības citiem nodot savas zināšanas, tādēļ izgāju arī treneru apmācības. Tādā veidā es ik pa laikam pati skatos, kur man pietrūkst prasmes un zināšanas un izeju attiecīgos kursus.
4.Kuras ir Jūsu pirmās darba vietas?
Pirmā darba vieta kā apsardzei bija uzņēmumā Falck. Pēc tam nomainīju darba vietu uz “GRIFS AG”, kur nostrādāju gandrīz 10 gadus. Tālāk pus gadu strādāju cietuma apsardzē Rīgā – Brasas cietumā. Kad pienāca sajūta, ka nepieciešama darba maiņa, mani paaicināja uz Rimi, kur nostrādāju aptuveni 8 ar pus gadus. Sākotnēji Rimi strādāju kā iekšējās kontroles speciāliste un pēdējo gadu kā monitoringa centra speciāliste.
Šajā pavasarī pati izlēmu, ka esmu sevi izsmēlusi, darba vietā bija iestājusies jau rutīna un īsti nebija vairāk perspektīvas. Pēc šīs atklāsmes izlēmu pilnībā mainīt virzienu un no privātā sektora aiziet uz publisko. Lēmumu pieņemot, vasaras vidū uzsāku apmācības pašvaldības policijā, un šobrīd nepilnus divus mēnešus jau esmu nokārtojusi atestāciju un esmu uzsākusi strādāt kā Rīgas pašvaldības policijas administratīvās grupas darbiniece.
5.Kas Jums patīk visvairāk drošības nozarē?
Viena lieta, kas visvairāk patīk noteikti ir izmeklēšanas process. Šis process laikam ir visur, izņemot cietuma apsardzē. Pēc esošās pieredzes, izmeklēšana ir gan parastajā apsardzē, gan ieņemot dažādus amatus kā maiņu vecākajai, dežūrdaļas palīdzei, apsardzes vadītājai, monitoringa centra speciālistei. Tagad kā policijas darbiniecei darbs arī saistītas ar izmeklēšanu. Tad noteikti varu teikt, ka izmeklēšana visvairāk arī aizrauj. Protams, patīk arī sava veida adrenalīns, kad ir jābrauc un jārunā ar cilvēkiem. Šajos brīžos nekad nevar zināt, kā cilvēks reaģēs un, kāda būs tava uzvedība. Tādā veidā ikdienā neiestājas rutīna un padara darbu daudzpusīgāku.
Pēc 20 gadu pieredzes drošības nozarē, tas priekš manis nav vairs tikai darbs, tā ir kā pārliecība drošībniekam arī ārpus darba. Es nevaru iztēloties sevi strādājot citā nozarē, jo esmu arī Drošības profesionāļu asociācijas biedrs. Tātad mans brīvais laiks arī ir saistīts ar brīvprātīgo darbu drošībā. Pagājušajā gadā biju Drošības konferences organizatoru komandā un esmu arī sastāvā uz nākamā gada konferenci.
Pāris gadus atpakaļ iepirkos Origo un pamanīju zagli. Es sapratu, ka nevaru noignorēt un jādara viss iespējamais, lai nodotu informāciju apsargiem, zagļa aizturēšanai. Pēc informācijas nodošanas pārliecinājos, ka apsargi ir mani sapratuši un šo personu aizturējuši. Būt daļai no drošības nozares ir jau dzīves pārliecība, jo tu par drošību neaizmirsti, kad pamet darba vietu.
6.Kas ir tas notikums vai moments, kurš visspilgtāk ir palicis prātā no Jūsu pieredzes?
Es domāju, ka tie spilgtākie piemēri jau tagad ir reglamentēti krimināllikumā un viņus īsti vairāk nedrīkst izpaust. Taču viens gadījums, ko varu pastāstīt notika, kad strādāju Rimi iekšējās drošības dienestā. Mums viens no pienākumiem bija braukt veikt pārbaudes, kad darbinieki iet mājās no veikaliem. Agrāk Centrāltirgū bija Superneto veikals ar īsāku darba laiku un ar dienesta izeju uz pašu Centrāltirgu, kur notiek visa tirdzniecība. Pirms pulksten pieciem atradāmies Centrāltirgū un gaidījām darbinieku uz pārbaudi, taču sanāca, ka darbinieks bija jau aizgājis prom un mēs tur vienkārši stāvējām un gaidījām. Tā kā mēs tur divatā atradāmies un viss tirgus bija panikā no aizdomām par mums, tad tirdzniecība apstājās. Pie mums pienāca apsargs un informēja, ka nedrīkstam te stāvēt, neskatoties uz to, ka tā ir publiski pieejama vieta un mēs neatradāmies privātā teritorijā. Beigās mēs sapratām, ka apkārtējie domāja, ka mēs esam no kriminālpolicijas un viņi baidījās, ka apcietināsim kādu. Tas bija interesants gadījums, it sevišķi, kad apsargs nāca ar mums skaidroties un mēģināja mūs aizdzīt prom.
7.Kas ir Jūsu galvenie darba pienākumi?
Par šo brīdi ir ļoti grūti par pienākumiem pateikt, tāpēc ka es pa lielam vēl mācos. Man bija sākotnējais apmācības process, kuru iziet visi līdz atestācijai. RPP strādāju administratīvajā grupā, kas nodarbojas ar lietu izskatīšanu. Šobrīd strādāju tikai principā tādu pirmo pilno mēnesi, jo iepriekšējā mēnesī vēl joprojām paralēli bija daudz apmācību. Mācos ar kolēģu atbalstu un un veicu lietu izskatīšanu, bet tas arī viss ir tādā apmācību procesā. Tāpēc nedaudz pāragri, lai varētu korekti pateikt.
8.Kādi ir lielākie un galvenie riski Jūsu darba vidē, kā ar viņiem cīnās?
Droši vien kā lielākie riski ir gan izdegšana, gan emocionālais fons. Jebkura darba vide, kas ir saistīta ar drošību, vienalga, kurā līmenī – apsardzes darbinieks vai vadītājs – saskaras ar dažādām negācijām un nepatīkamiem momentiem. No policijas darbiniekiem, cilvēki jau sagaida, ka mēs ieradīsimies un personai kaut ko izdarīsim. Protams, lielākoties, mēs esam tie, kas konstatē pārkāpumus, veic prevenciju vai soda. Apkārt ir ļoti daudz negācijas un nākas redzēt sabiedrības ne to labāko daļu.
Šobrīd policijas darbā man personīgi ir vēl grūti spriestā, jo viss ir jauns. Taču, runājot ar kolēģiem, ir skaidrs, ka redzot cilvēkus sliktos apstākļos, kur ir iesaistīti bērni, kad runa ir par nāves gadījumiem un dažādām veselības problēmām, tas viss atstāj savu iespaidu. Nav iespējams aiziet mājās un par to nedomāt. Pienāk brīdis, kad sāc analizēt, sāc pārdomāt vai varēja savādāk un vai tiešām izdarīji labāko, ko var izdarīt. Darba apjoms un slodze arī ir milzīga, kas noteikti rada darbu emocionāli smagāku.
Man šīs lietas nāk ļoti viegli un smagie gadījumi nav bijuši. Laika gaitā, kad no cilvēkiem tiek saņemta negatīva komunikācija un uz tevi tiek bļauts, kādā brīdī vienkārši uzaug bieza āda, un tu to vairāk neņem personīgi.
Šajos brīžos noteikti noder apmeklētie kursi, kas tiešām palīdz risināt dažādas emocijas. It sevišķi iegūtās zināšanas par psiholoģiju, palīdz saprast, kāpēc cilvēki rīkojas tā, kā viņi rīkojas. Man pašai psiholoģija interesē un savā 20 gadu pieredzē esmu diezgan daudz palasījusi grāmatas un materiālus, kā arī paklausījusies lekcijas. Pieļauju, ka tas man palīdz savākties, neņemt to personīgi un atdalīt to, kas ir jādara darbā no personīgās dzīves.
9.Kā Jūs vērtētu drošības nozari Latvijā? Kādas ir tās attīstības prognozes?
Covid ietvaros parādījās, kuras struktūras visvairāk visu iznesa uz sevi. Un tie bija apsargi, policisti un mediķi, kuri, neskatoties un konstanto cilvēku negāciju sniedza palīdzību. Tajā brīdī man likās, ka varbūt valsts līmenī sāks novērtēt iekšējo drošību, ka tā ir ļoti svarīga un šie cilvēki ir svarīgi. Pēc Krievijas pilnapmēra kara uzsākšanas Ukrainā, arī bija tāda pati cerība, taču šobrīd laikam ir neliela vilšanās piedzīvota. Svarīgi ir apzināties, ka ne tikai armija un robežu sargāšana ir svarīga, bet svarīgi ir arī tas, kas notiek valsts iekšienē.
Es redzu problēmu pilnīgi visos līmeņos. Pietrūkst valsts sapratnes un politiskā griba novērtēt iekšējo drošību. Ar to saskarās darbinieki visās sfērās – ugunsdzēsēji, valsts policija, pašvaldības policija, apsardzes darbība. Uzņēmuma līmenī, protams, runa ir par naudu. Drošība bilancē parasti parādās izdevumu pozīcijā, nevis ienākumu pozīcijā. Tādēļ uzņēmējiem nav tik liela vēlme piesaistīt augstas raudzes profesionāļus, jo tas ir naudas jautājums. Šobrīd nejūtu lielu entuziasmu sakārtot nozari no uzņēmēju puses, tādēļ iespējams gribētos lielāku iesaisti no pašiem darbiniekiem. Taču var redzēt, ka darbinieki nav pietiekami motivēti, viņiem nav vēlme mācīties un nav redzama vēlme apgūt, ko jaunu.
Sabiedrības attieksmei noteikti arī ir izaugsmes iespējas, jo sabiedrība lielākoties pret drošības darbiniekiem izturas ar lielu necieņu. Tas ļoti labi atspoguļojas Covid laikā, kad sabiedrība pret struktūrvienībām pauda daudz negācijas, taču, kad bija nepieciešama palīdzība cilvēki tāpat griezās pie tām pašām struktūrām, kuras ir nozākājuši. Tā ir tāda duālā morāle sabiedrībā.
Problēma ir visos līmeņos un likās, ka Covid un karš Ukrainā būs tāds pagrieziena punkts, lai sāktu novērtēt iekšējo drošību, tomēr esmu vīlusies. Bet cerams, ka ar laiku šo sapratīs, jo mans uzskats ir, ka viena lieta ir iepirkt ieročus un sargāt valsti no ārējā ienaidnieka, bet, ja valstī nebūs cilvēki, kas mīl savu valsti un ir patrioti, tad ieroči vien neko nepalīdzēs. Ir vajadzīgi arī patriotiskie cilvēki un, ne tikai uz robežām, bet arī iekšienē. Ceru, ka kādā brīdī to valdības līmenī sapratīs.
10.Kādi ir Jūsu hobiji?
Vispirms ir ģimene, krustbērni, draugi – patīk satikties, parunāties un pavadīt laiku kopā.
Aktīvais dzīvesveids ir ļoti iecienīts – cenšos pēc iespējas biežāk aiziet paskriet. Tagad sporta zāle vairs nesanāk, bet ceru to, kādā brīdī atjaunot. Esmu noskrējusi divus pusmaratonus un esmu nogājusi 50 kilometrus 10,5 stundās. Man patīk ļoti garas pastaigas un patīk arī adrenalīns. Tādēļ esmu lēkusi ar gumiju, ar izpletni, braukusi raftingā un braukusi ar kvadracikliem. Ja ir iespēja sevi izaicināt un pamēģināt asākas sajūtas, tad arī labprāt pamēģinu un pārbaudu savas spēka un baiļu robežas.
Man patīk arī ēst gatavošana, bet nevis vienkārši pagatavot garšīgi, bet arī noformēt un smuki nobildēt. Varētu teikt, ka priekš draugiem esmu ēdienu blogere Instragram profilā.
Tagad studiju un jaunā darba dēļ sanāk mazāk laiks, bet patīk arī lasīt grāmatas – cilvēku biogrāfijas un psiholoģiju.
Kā arī ir Drošības profesionāļu asociācija un konferences darbs, kas arī uzskatāms kā hobijs, jo visas darbības notiek brīvajā laikā.
