Jau kopš Vladimira Putina kļūšanas par Krievijas prezidentu 1999. gadā, Krievijā ir notikusi pakāpeniska demokrātisko brīvību un tiesību iegrožošana un lēmumu pieņemšanas struktūras centralizācija. Līdz ar šādas autoritāras sistēmas nostiprināšanos Krievijas nesenajā vēsturē ir novērojama arī valsts attīstības virziena pamatošana, izmantojot ideoloģiskus skaidrojumus. Piemēram, attēlojot Krieviju kā tā saucamo “suverēno demokrātiju” un šādi skaidrojot individuālo tiesību un brīvību ierobežojumus Krievijā. Pēdējos gados, īpaši kopš Krievijas 2022. gada iebrukuma Ukrainā, ir novērojama pastiprināta ideoloģizācija, lai izskaidrotu un pamatotu Krievijas valdošā režīma iekšpolitiskās un ārpolitiskās darbības un piedāvātu noteiktu naratīvu par sabiedrības un valdošās elites attiecībām. Ideoloģizācijas process Krievijā vienlaicīgi nenozīmē, ka valstī pastāv vienota, visaptveroša ideoloģija.
Viena no jomām, kur novērojama ideoloģizācija, ir Krievijas starptautiskā loma un tās izmaiņas. Tradicionāli Krievijas starptautiskais statuss un loma tiek balstīta savītā Krievijas impērijas un PSRS mantojumā. Iespējams novērot selektīvu vēsturisko piemēru izmantošanu, lai izceltu Krievijas svarīgumu Eiropas drošībā, piemēram Krievijas Impērijas lomu Napoleona sagrāvē 19. gs sākumā un jo īpaši PSRS lomu uzvarā pār Nacistisko Vāciju Otrā pasaules karā. Kopš 2014. gada, pieaugot saspīlējumam Krievijas attiecībās ar Rietumiem, parādās vairāk līdzību ar PSRS laika ideoloģiju, jo īpaši pretstāvē ar Rietumiem. Mūsdienu Krievijas ģeopolitiskā skatījuma centrā nostādīts antagonisms ar Rietumiem, kas izpaužas dažādās jomās.
Krievijas augstāko amatpersonu retorikā Rietumi tiek attēloti kā Krievijas primārais drošības drauds, kā piemērus tam izmantojot NATO paplašināšanos un Rietumvalstu palīdzību Ukrainai. Šādai Rietumu agresīvajai drošības politikai tiek pretnostatīta Krievijas it kā konstruktīvā un atvērtā pieeja, piemēram, piedāvājot būt daļai no Eiroatlantiskās drošības arhitektūras. Rietumu un īpaši ASV agresivitāte pret Krieviju tiek ilustrēta caur šo valstu veiktajām ieroču piegādēm Ukrainai, tai skaitā piegādājot ieroču sistēmas, kas izmantojamas pret mērķiem Krievijas teritorijā un sniedzot atļauju veikt triecienus.
Rietumi tiek pozicionēti kā drauds Krievijas “unikālajām vērtībām”. Krievijas sabiedrībai tiek skaidrots, ka Krievija ir krievu vērtību sargātāja. Krietna daļa publiskās retorikas tiek veltīta tam, lai uzsvērtu Krievijas it kā unikālās kultūras, vērtību un pat Krievijas kā specifiskas civilizācijas īpašo vietu pasaulē, vienlaikus saglabājot šos principus salīdzinoši abstraktus un līdz ar to oportūnistiski pielietojamus. Ņemot vērā Krievijas ģeopolitisko pozicionēšanos, bieži tiek akcentēts, ka pretstāve Rietumiem nav tikai politiska vai militāra, bet ideoloģiski eksistenciāla. Proti, uz spēles esot ne tikai Krievijas politiskā, bet arī Krievijas kā civilizācijas izdzīvošana. Svarīgi uzsvērt, ka Krievija šādu aizstāvību attiecina ne tikai uz Krievijas pilsoņiem, bet arī uz ārpus Krievijas dzīvojošajiem tautiešiem. Līdz ar to Krievijas politiskā un ideoloģiskā konfrontācija ar Rietumiem iekšējai sabiedrībai tiek ierāmēta kā eksistenciāla cīņa par Krievijas kā nācijas un civilizācijas izdzīvošanu, stājoties pretim agresīviem un imperiālistiskiem Rietumiem.
Krievijas kā “unikālo krievu vērtību” un civilizācijas sarga loma ir svarīga valsts sabiedrības mobilizācijai un autoritārā politiskā režīma pamatošanai. Kā nepieciešamība, lai aizsargātu sabiedrību pret Rietumu “agresiju” un vērtībām, ir attiecīgas augsti centralizētas lēmumu pieņemšanas sistēmas izveide, kas ir tikusi nostiprināta arī Krievijas konstitūcijas grozījumos 2012. un 2020. gadā, spēcinot tā saucamo varas vertikāli ar Vladimiru Putinu kā atslēgas personu.
Līdz ar Krievijas iebrukumu Ukrainā arvien acīmredzamāks ir kļuvis V. Putina kā Krievijas vadoņa personības kults. V. Putina palikšana pie varas ir tikusi piesaistīta Krievijas izdzīvošanai un stabilitātei, savukārt viņa pārvēlēšana prezidenta amatā – apliecinājums un sabiedrības leģitimizācija V. Putina pieņemtajiem lēmumiem. Paša V. Putina tēls ir kļuvis nesaraujami saistīts ar Krievijai piedēvētajām īpašībām un mērķiem, interesēm un misiju starptautiskajā sistēmā. Valsts iekšienē V. Putins tiek veidots kā garants sabiedrības ekonomiskai stabilitātei un attīstībai un iemieso Krievijas vērtības – tradicionalitāti, kristietību, attīstību. Ap V. Putina personību tiek konsolidētas Krievijas varas institūcijas un politiskā elite, kas ietver gan V. Putinam pietuvinātās personas, gan plašāku amatpersonu loku, kuru labklājība ir tieši saistīta ar režīmu.
Plašākai sabiedrībai Krievijas ideoloģiskajā konstrukcijā iedalīta politiskās elites kursa atbalstoša pozīcija un iesaistīšanās cīņā par Krievijas unikālo vērtību un civilizācijas aizsardzību. Šī krieviskā patriotisma izpausme ietver varoņa nāves konceptu (gatavību upurēties), kas izcelts Kremļa propagandas vēstījumos saistībā ar iebrukumu Ukrainā. Apmaiņā pret režīma un tā interešu atbalstīšanu, V. Putina laika Krievijas “sabiedriskais līgums” paredz stabilitāti valstī un aizsardzību no Kremļa konstruētajiem apdraudējumiem, kā arī indivīdiem iespēju būt daļai no Krievijas sabiedrības, kas tiek pasniegta kā senā vēsturē balstīta, vienota un vērtību un morāles ziņā pārāka par citām.
Par prioritāru jautājumu Krievijas politikā ir kļuvusi valsts ekonomikas pārveide. To nosaka kara vešanai Ukrainā nepieciešamie resursi un starptautisko sankciju iespaids. Arvien biežāk tiek izcelta Krievijas vietējo ražotāju spēja ar inovatīviem risinājumiem piedāvāt kvalitātes un cenas ziņā labākus produktus par Rietumos ražotajiem, šādi izceļot Krievijas spēju ilgtermiņā ne tikai attīstīt ekonomiku, bet radīt ekonomisko modeli un finanšu sistēmu, kas būtu neatkarīga un pašpietiekama, ļaujot nodrošināt pretstāvi Rietumvalstīm.
Krievijā pastāvošā augstā kontrole pār informatīvo telpu nodrošina labvēlīgu vidi V. Putina režīma ideoloģijas elementu izplatībai sabiedrībā. Valsts naratīvi dominē arī kultūras telpā – medijos, filmās un teātrī, grāmatās – ieviešot cenzūru, ierobežojumus noteiktu autoru darbu izplatībā. Arvien vairāk uzmanība tiek veltīta jauniešu indoktrinācijai, tai skaitā ar patriotiskās izglītības satura realizāciju skolās un universitātēs, kas balstās uz politizētu Krievijas vēstures interpretāciju un tā saucamajām tradicionālajām vērtībām (izrietošas no pareizticības un citiem kultūrvēsturiskiem aspektiem). Krievijas izglītības politika demonstrē stratēģiju, kas iekļauj politisko propagandu, piemēram, demonstrējot V. Putina oficiālās uzrunas, militāru apmācību un agresijas pret dzimuma, seksuālo, etnisko, rasu, reliģisko kultivēšanu. Skolēniem tiek mācīta ideoloģiski atbilstoša vēsture un uzvedība, kas iekļauj “ārvalstu aģentu” uzskatu cenzūru jeb liberāli-demokrātisko vērtību noliegumu un valsts mācību vielas pilnīgu pieņemšanu.
Krievijas ideoloģizācijas tendences iezīmē Krievijas politikas attīstības vektorus. Antagoniskā pieeja starptautiskajai politikai un īpaši attiecībās ar Rietumvalstīm, ilustrē Krievijas gatavību turpmākai konfrontācijai ne vien drošības, ekonomiskajā, bet arī vērtību laukā. Krievijas iebrukumam Ukrainā turpinoties, Krievija tieksies veidot sadarbības ar ne-Rietumu valstīm, primāri lai mazinātu ekonomiskos zaudējumus un sekundāri, lai veidotu pret Rietumiem un to starptautisko lomu noskaņotu valstu grupu. Krievu diasporas piesaiste Krievijas civilizācijai savukārt rada pamatu Krievijai turpināt iestāties kā ārpus Krievijas dzīvojošo diasporu un visa krieviskā idejiskam aizstāvim, pat ja tas nozīmē iejaukšanos citu valstu iekšējās lietās.
Iekšpolitiski ideoloģizācija ir vērsta uz Krievijas vadošā režīma, nevis plašākas Krievijas valsts vai sabiedrības, stabilitāti un izdzīvošanu. Valdošā režīma intereses kļuvušas par valsts interesēm, bet režīma centrā nostādīts šo interešu primārais sargs – Vladimirs Putins. Šāda ideoloģizētā konstrukcija ilustrē vadošā režīma intereses saglabāt savas pozīcijas arī kara apstākļos, radot sabiedrībai ilūziju par alternatīvu neesamību. Veiktie ieguldījumi jauniešu indoktrinācijā, parāda režīma vēlmi saglabāt savas pozīcijas arī ilgtermiņā un preventīvi mazināt politiskās opozīcijas spēku. Ideoloģizācijas pastiprināšana Krievijā var liecināt par režīma centieniem nodrošināt papildus sabiedrības mobilizācijas un leģitimizācijas resursus sastopoties ar pakāpenisku sociālekonomisko lejupslīdi. Vienlaicīgi, režīma kontrole pār politiskajiem, ekonomiskajiem procesiem un informācijas telpu padara iespējamu ideoloģizācijas satura elementu pielāgošanu ārējās vai iekšējas situācijas izmaiņām.
Šis raksts tiek publicēts Satversmes aizsardzības biroja (SAB) informatīvi analītisko rakstu sērijā. Rakstu sērijas mērķis ir savas kompetences ietvaros sniegt ekspertīzi par Latvijas sabiedrībai nozīmīgiem jautājumiem, lai tādējādi papildinātu informatīvo telpu ar uzticamu informāciju, kas iedzīvotājiem kalpotu kā valstī aktuālo procesu skaidrojums un prognoze to attīstībai. Raksti tiek sagatavoti un SAB interneta lapā publicēti periodiski, atbilstoši tematu aktualitātei.
