“Par drošību!” ir klāt ar jaunu stāstu mūsu rakstu sērijai – “Drošībnieka profils”. Rakstu sērijā mēs iepazīstam motivējošus Latvijas cilvēkus, kuriem drošība ir pirmajā vietā. Dažādas personības, unikāli pieredzes gājumi un neskaitāmi drošības aspekti. Eva Oliņa nebija plānojusi nākotni saistīt ar drošības nozari, bet pateicoties vienai sarunai, nākotnes plāni pagriezās uz jaunu pusi. Drošības nozares gājums Evai sākās ar studijām maģistra programmā “Darba aizsardzība” un turpinājās Liepājas reģionālās slimnīcas aptiekā, metālapstrādes uzņēmumā kā darba aizsardzības speciālistei, bet darba gaitas šobrīd turpinās kā inspektorei Valsts darba inspekcijā. Tālākajā rakstā iepazīsim Drošības profesionāļu asociācijas biedri Evu Oliņu tuvāk.
1.Kā Jūs nonācāt līdz drošībai? Vai tas bija bērnības sapnis vai apstākļu sakritība?
Tā bija apstākļu sakritība. Pēc vidusskolas mācījos Latvijas Lauksaimniecības universitātes bakalaura programmā “Organizāciju un sabiedrības pārvaldes socioloģija”. Pienākot izlaidumam stāvēju blakus kursa biedrei un pārmijām vārdus par nākotnes izvēlēm. Kursa biedre uzreiz ar lielu aizrautību stāstīja, ka turpinās studijas maģistra programmā “Darba aizsardzība”. Tajā brīdī es pat nezināju, kas tas tāds ir, tomēr tēma mani ieinteresēja. Pēc izlaiduma saņemot diplomu un redzot, ka man ir iegūts bakalaura grāds Socioloģijā, sajutu vilšanos, jo laikam biju gaidījusi profesiju – kaut ko konkrētāku un ne tik vispārīgu. Šajā brīdī es atcerējos sarunu ar kursa biedri par darba aizsardzību un sāku meklēt pieejamo informāciju. Tā es mēnesi vēlāk iestājos maģistra programmā Darba aizsardzība un sākoties prakšu laikam un padziļinātākām studijām, sapratu, ka tas ir pilnīgi priekš manis.
2.Vai varat īsumā izstāstīt, kāds ir Jūsu pieredzes gājums? Kas Jums liekas kā svarīgākie pagrieziena punkti Jūsu pieredzē?
Pirmais pagrieziena punkts visticamāk ir šī iepriekš minētā saruna ar kolēģi. Nākošais punkts būtu Darba aizsardzības programmas praktiskā puse. Mācījāmies divas nedēļas klātienē, pēc tam atlikušais laiks bija prakse. Pirmā prakse bija Liepājas reģionālajā slimnīcā, kas bija iedrošinājums turpināt iet darba aizsardzībā vēl dziļāk. Strādāju kopā ar darba aizsardzības speciālisti, kas man iemācīja visus pamatus un patiku pret nozari. Bija interesanti saprast, cik īstenībā daudzšķautnaini viss ir.
Nākamo praksi gāju arī Sadales tīklā. Šeit arī bija ļoti foršs aizsardzības speciālists. Šī prakse mani vairāk ievirzīja visā nozarē no citām pusēm – palīdzēja izprast, kas ir svarīgi un, kam vairāk ir jāpievērš uzmanība. Varu teikt, ka man tiešām bija noveicies ar mentoriem, jo viņi man vislabākajā veidā palīdzēja saprast kā iet tālāk pašai.
Vienu no lielajām pieredzēm ieguvu metālapstrādes uzņēmumā, kur biju gan kā personāla, gan kā darba aizsardzības speciālists. Darba aizsardzībā nozares ir ļoti daudz un plašas, tad man bija iespēja uz to paskatīties no jaunas un neredzētas puses. Jaunais pagrieziena punkts man bija tieši šajā uzņēmumā, kad es sapratu, cik daudz un bieži cilvēki īstenībā traumējas, it sevišķi bīstamajās nozarēs. Šeit izlēmu, ka vēlos strādāt valsts nozarē. Nevēlējos vairāk stāstīt darbiniekiem, kas un, kā ir jādara, bet būt mazlietiņ solīti augstāk un mācīt darba devējus, kuri ieklausās.
3. Kur Jūs mācījāties?
Esmu studējusi Latvijas Lauksaimniecības universitātes bakalaura programmā Organizāciju un sabiedrības pārvaldes socioloģija. Uzreiz pēc universitātes izgāju 160 stundas ugunsdrošībā, jo sapratu, ka vienmēr viss iet roku rokā. Nav darba aizsardzība bez ugunsdrošības. Turpināju studijas maģistra programmā Darba aizsardzība un vairāk neesmu mācījusies, tik cik ikdienā.
4. Kuras ir Jūsu pirmās darba vietas?
Bērnībā, par laimi, nebija dārzs jāravē, jo viņa nebija. Tomēr sāku strādāt jau no 18 gadiem. Pirmais darbs man, protams, bija pārtikas veikalā kā pārdevējai. Šajā pārtikas veikalā kā pārdevēja nostrādāju gadu un izaugu līdz veikala vadītājas amatam visu atlikušo bakalaura studiju laiku. Sākot maģistra studijas, paralēli praksei Liepājas reģionālajā slimnīcā strādāju arī slimnīcas aptiekā, kur ieguvu vēl papildus pieredzi darba aizsardzībā. Tālākajās gaitās strādāju metālapstrādes uzņēmumā un šobrīd jau strādāju kā inspektore Valsts darba inspekcijā.
5. Kas Jums patīk visvairāk drošības nozarē?
Strādājot kā darba aizsardzības speciālistei, man visvairāk patīk panākt cilvēka interesi par darba aizsardzību. Ļoti bieži darba aizsardzība visiem asociējas ar prezentāciju vienreiz gadā, tukšām runām un nesvarīgiem lasīšanas materiāliem. Tomēr es vēlējos panāk, lai cilvēks ir ieinteresēts, veidotos sapratne, kam to vajag un, ka tas ir svarīgi. Par laimi, pienāca arī tas brīdis, kad darbinieki sāka griezties pie manis pēc palīdzības, uzdeva jautājumus un meklēja risinājumus, nevis izrādīja vienaldzību.
Pieredze Valsts darba inspekcijā ir pilnīgi citādāka. Šobrīd man ir prieks un gandarījums par apsekojuma braucienu izaugsmi. Piemēram, apsekojam būvniecības nozares uzņēmumus, kuros visbiežāk ir nelaimes gadījumi. Vispatīkamākais moments notiek pirms braucam prom – saruna ar darba devējiem, kuri izsaka pateicību par konsultēšanu. Nākamajā reizē braucot uz šo pašu objektu manāms ir atstātais iespaids uz darba devējiem, jo tie ir ieklausījušies un ir veikuši jaunus pirkumus pēc sniegtajiem ieteikumiem vai veic preventīvas darbības, ko iepriekš nebija veikuši.
Tas laikam ir vispatīkamākais moments darba aizsardzībā. Apzināšanās, ka ar savu palīdzību vai konsultāciju spēju mainīt uzņēmēju domāšanu uz drošāku pusi.
6.Kas ir tas notikums vai moments, kurš visspilgtāk ir palicis prātā no Jūsu pieredzes?
Smagie nelaimes gadījumi ir tie, kuri paliek visvairāk atmiņā. Mans pirmais nelaimes gadījums tika izmeklēts Valsts darba inspekcijā, kad valdes loceklis sevi smagi traumēja. Bezrūpīgā attieksme: “Ai, pāris pirkstus nogriezu, bet nekas!” visvairāk izbrīnīja šajā gadījumā. Izmeklējot negadījumu un runājot ar valdes locekli, centos saprotami izstāstīt, kādas ir bijušas pieļautās kļūdas. Izmeklēšanas gaitā tika saprasts, ka īstenībā process tika darīts nepareizi jau no paša sākuma. 30 gadus vienādi veiktais process un domāšana: “Ar mani nekad nekas nenotika, tad var turpināt!” nestrādā. Tika secināts, ka no paša sākuma ir nepieciešams visā iedziļināties un būtu citādāk. Šajā situācijā nenoliedzami varēja redzēt kā cilvēks izmainās tavā priekšā.
7.Kas ir Jūsu galvenie darba pienākumi?
Valsts darba inspekcijas Kurzemes reģions ir sadalīts trīs sektoros – Saldus sektors, Ventspils sektors un Liepājas sektors, kurā arī atrodos. Mūsu pārraudzībā ir apmēram visi Dienvidkurzemes uzņēmumi. Ir izveidots gada plāns, kura ietvaros ir jāveic preventīvi apsekojumi gan darba aizsardzībā, gan darba tiesībās. Mēs darba aizsardzībā uzņēmumiem, veicam apsekojumus – vai viss atbilst darba aizsardzības prasībām, normatīvajiem aktiem – un konsultējam. Liela daļa no darba apjoma ir dažādi iesniegumi no pašiem darbiniekiem gan par darba tiesībām, gan par darba aizsardzību, tādēļ mēs apsekojam šos uzņēmumus un risinām nepieciešamo.
Galvenā funkcija ir uzraudzība un kontrole. Valsts darba inspekcija ir kontrolējošā iestāde, līdz ar to daudz ir jāatkārto uzņēmumu apsekojumi. Veicam arī dažādas kampaņas par darba aizsardzību, piemēram, kampaņa par nelaimes gadījumiem. Braucam uz uzņēmumiem, kuros iepriekšējos gados ir bijuši nelaimes gadījumi. Apsekojam, ko darba devējs ir darījis pēc nelaimes gadījuma un, vai viss ir darīts pēc Ministru kabineta noteikumiem. Tā ir uzraudzība un kontrole, lai darba devējs neatslābst darba aizsardzībā.
Un, protams, kā viens no galvenajiem pienākumiem ir nelaimes gadījumu izmeklēšana.
8.Kādi ir lielākie un galvenie riski Jūsu darba vidē, kā ar viņiem cīnās?
Nevienam nav noslēpums, ka būvniecības nozarē notiek visvairāk smago negadījumu un diemžēl arī letālo negadījumu. Viena trešā daļa būvniecības nozares neievēro darba aizsardzības prasības un neizmanto individuālos aizsardzības līdzekļus. Šī problēma ir principā visās nozarēs, ne tikai būvniecībā, bet arī pārējās.
Individuālo aizsardzības līdzekļu neizmantošanas dēļ ļoti bieži notiek tieši smagas traumas. Šie riski ir neskaitāmi daudz un ļoti bieži tie ir neprognozējami. Un diemžēl ļoti daudzi uzņēmumi tikai formāli skatās uz darba aizsardzību. Uz papīra vienmēr viss ir skaisti, taču reālā vidē ir pilnīgi citādāk. Latvijā darba aizsardzība ļoti lēni attīstās, kas ir arī trakākais.
Pēdējā laikā vairāk tiek pieteiktas arī arodslimības, un ar katru gadu tās, visticamāk, paliks arvien vairāk. Arodslimību visbiežākie riski ir tieši fiziskā pārslodze un visbiežāk arodslimības piesaka pirms pensijas vecuma cilvēki. Ir arī daļa, kas 35-45 gados ir ieguvuši arodslimības no darba vietām. Tādēļ darba devējiem ir nepieciešams vairāk domāt ne tikai par fizisko pārslodzi – kā viņiem to mazināt -, bet arī kā uzlabot darba vietas ergonomiku. Lielākā daļa par to nedomā, jo uzreiz risks netiek piedzīvots, taču problēmas rodas pēc 20-30 gadiem.
Šie, manuprāt, lielākie riski, kas pēdējos gados aug un aug. Papildus tam, daudzi uzņēmumi vēl nav informēti par darba aizsardzību, vai uzņēmumi negadījumus slēpj un neko nedara lietas labā. Lielākie darba riski ir nezināšana un negribēšana zināt.
9.Kā jūs vērtētu drošības nozari Latvijā? Kādas ir tās attīstības prognozes?
Viss lēnām iet uz digitalizāciju, kas nav slikti. Es noteikti esmu par to, lai viss notiek digitāli (e-adreses, e-paraksti), tādā veidā samazinot papīra apjomu. Darba aizsardzībā, aizbraucot apsekot uzņēmumu tiek jautāts riska novērtējums konkrētam darbiniekam vai konkrētam amatam, un tiek rādītas milzīgas mapes. Nepieciešamās informācijas meklēšanā paiet ilgāks laiks. Manuprāt, darba devējam ir bezjēdzīgi uzturēt izkopētās mapes, jo tās, visticamāk, netiek pat atvērtas. Uzkatu, ka jāpāriet vairāk uz digitalizāciju, ne tikai, lai tam būtu lielāka pievienotā vērtība gan darba devējam, gan darbiniekam, bet, lai samazinātu lieko papīra apjomu. Tomēr problēma atduras pie tā, ka lielai daļai darbinieku nav e-paraksta, tātad nav iespēja nepieciešamo parakstīt elektroniski. Reezultējoties, ka fiziska kopija ir nepieciešama, lai to parakstītu ar roku. Tas ir milzīgs laika patēriņš, kuru lietderīgāk var izmantot pašas darba drošības kultūras uzlabošanai.
Tādēļ mana cerība ir, ka viss sāks pāriet uz digitalizāciju. Ir uzņēmumi, kas jau to ir panākuši, ir uzlabojuši darba drošību un iet uz pareizo pusi. Uzņēmējiem ir jāsāk saprast, ka tam ir liela nozīme. Pēdējie pētījumi liecina, ka Latvija atpaliek aptuveni 10 gadus no Eiropas valstīm darba aizsardzības kultūras ziņā. Tas nozīmē, ka mums vēl ir tāls ceļš ejams līdz cilvēki sāktu domāt droši.
Uzskatu, ka mācībām par darba aizsardzību ir jau jāsākas skolas laikā, nevis pirmo reizi par šo tēmu dzird pirmajā darba vietā 18 gadu vecumā. Lai veidotu un mainītu kultūru ir nepieciešams mums to mācīties jau krietni agrāk. Sapratni par drošību cilvēks sāk uztvert jau pāris gadu vecumā. Drošībai nenoliedzami vajag būt ikdienas sastāvdaļai.
10.Kādi ir Jūsu hobiji?
Man nav ļoti konkrēti hobiji, bet man patīk apceļot Latviju, braukt uz daudz interesantām vietām un doties pastaigās ar vīru un suni. Taču visvairāk man patīk lauku dzīve, it sevišķi vasarās. Lauki, daba un būšana prom no cilvēkiem. Tas ir man līdzsvars – ikdienā man ļoti patīk strādāt ar cilvēkiem, bet brīvdienās man gribas būt mežā, prom no visiem, svaigā gaisā un klusumā. Tas ir kā restarts jaunajai nedēļai.
Noteikti varu teikt, ka mans darbs ir mans hobijs. Viss, ko es esmu vēlējusies darīt, šobrīd ir iespējams esošajā darba vietā. Dodoties uz darbu man nav sajūta, ka eju strādāt, bet sajūtu interesi un prieku par jauno dienu.
11.Ko vēl vēlies pateikt?
Varu noteikti novēlēt visiem saņemties vai turpināt to labo, ko jau dara. Divas galējības tikai ir – jāsaņemās vai jāturpina tā kā ir iesākts, vienalga, kādi ir šķēršļi. Darba aizsardzības speciālistiem novēlu nepadoties, kad ieteikumi tiek noraidīti, bet censties iet līdz galam un izcīnīt ieredzēto darba drošībai. Kā arī novēlu darbiniekiem un darba devējiem vairāk strādāt uz prevenciju, lai mazinātos smago negadījumu skaits.
