“Par drošību!” ir atpakaļ ar jaunu stāstu mūsu rakstu sērijā – “Drošībnieka profils”. Mēs iepazīstam motivējošus Latvijas cilvēkus, kuriem drošība ir pirmajā vietā. Dažādas personības, unikāli pieredzes gājumi un neskaitāmi drošības aspekti. Oskars Cēris nebija mērķtiecīgi plānojis savu nākotni saistīt ar drošības nozari, tomēr apstākļu sakritība palīdzēja iezīmēt ceļu ilgā karjerā drošības nozarē. Tālākajā rakstā iepazīsim Drošības profesionāļu asociācijas valdes locekli un VAS “Valsts nekustamie īpašumi” Iekšējās drošības pārvaldnieku Oskaru Cēri tuvāk.
1. Kā Jūs nonācāt līdz drošībai? Vai tas bija bērnības sapnis vai apstākļu sakritība?
Drošība noteikti nebija bērnības sapnis vai mērķtiecīgi plānota karjeras izvēle. Skolas gados mani vairāk aizrāva zinātne un pasaules lielie jautājumi, kas saistīti ar astronomiju un seno vēsturi. Taču pienāca 1990. gadi un visa pasaule pēkšņi atvērās, tādēļ attiecīgi mainījās intereses un aicinājumi. Tā kā svešvalodas man vienmēr padevās, es savu aicinājumu saskatīju diplomātijā un ar starptautisko politiku saistītiem jautājumiem, kas dotu iespēju iepazīt plašo pasauli. Maģistratūras studiju gados ārvalstīs, īsi pirms Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā, mans skatījums nosliecās uz starptautiskās ekonomikas jomu, jo kā studiju galvenos priekšmetus izvēlējos monetāro politiku un makroekonomiku. Toties ar drošības politiku saistītā tematikā mani iesaistīja kursa biedri, kuri aktīvi darbojās nevalstiskajā sektorā par atbalstu Latvijas dalībā NATO. Tas lielā mērā arī iezīmēja manu ceļu drošības sfērā, ar kuru joprojām esmu saistīts jau vairāk kā 20 gadus.
2. Vai varat īsumā izstāstīt, kāds ir Jūsu pieredzes gājums? Kas Jums liekas kā svarīgākie pagrieziena punkti Jūsu pieredzē?
Laikam jau būtu korekti teikt, ka akadēmiskā vide, starptautiskie kontakti studentu vidē un tuvākie draugi ar līdzīgām interesēm spēlēja noteicošo lomu turpmākās darbības jomas izvēlē. Atminos, ka Latvijas iestāšanos NATO un Eiropas Savienībā ar draugiem un studiju kolēģiem svinējām kā valsts svētkus, jo tādi tie patiesībā bija, un šie notikumi gan mums, katram individuāli, gan valstij kopumā ir nenovērtējams pavērsiena brīdis. Man spilgtā atmiņa ir NATO Prāgas samits 2002.gadā, kad Latvija saņēma uzaicinājumu iestādies NATO. Paralēli valsts līderu samitam notika arī nevalstisko organizāciju konference ar jauniešiem no visām NATO dalībvalstīm un kandidātu valstīm. Pasākuma formāts deva iespēju satikties gan ar ASV toreizējo prezidentu Džordžu Bušu, gan mūsu prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu. Bet ar Džordžu Bušu tā nebija pēdējā tikšanās reize…
Atgriežoties Latvijā, pēc studijām es biju degsmes pilns iesaistīties jaunajos politiskajos procesos, kas saistīti ar NATO un Eiropas Savienību. Jaunos censoņus meklēja visas valsts pārvaldes iestādes un sanāca, ka nokļuvu valsts drošības jomā, no kurienes pēc vairākiem gadiem tālākie ceļi, likumsakarīgi, veda nekur citur, kā uz Briseli. Starptautiskā pieredze Eiropas galvaspilsētā gan NATO, gan Eiropas Savienības institūcijās septiņu gadu garumā ir neaprakstāma un noteikti viens no lielākajiem un svarīgākajiem maniem dzīves posmiem drošības karjeras gaitā. Laikam jau Krišjāņa Valdemāra aicinājumus “Latvji, brauciet jūriņā” rezonē manī, jo tieši ar prāmi no Rīgas uz Lībeku un tālāk ar auto uz Briseli devos pirmajos lielajos izaicinājumos.
3. Kur Jūs mācījāties?
Es mācības uzsāku Rīgas Stradiņa universitātē, Starptautisko attiecību un Eiropas studiju programmā. Tolaik, viss, kas bija saistīts ar starptautiskajiem jautājumiem bija ļoti vilinošs un bija visai sīva konkurence uz studiju vietām. Viens no maniem lielajiem sapņiem bija mācības ārvalstīs, un pēc neskaitāmiem pieteikumiem ārvalstu universitātēm mani uzņēma Centrāleiropas universitātē, Budapeštā, Starptautisko attiecību un Eiropas studiju programmā. Visus mūsdienu jauniešus es noteikti aicinātu novērtēt tās iespējas, kas ir pieejamas mums pašlaik, kā Eiropas Savienības dalībvalstij. Ar nostaļģiju un humoru atminos, kā devos studēt uz Budapeštu ar diviem koferiem un 100 dolāriem kabatā. Īsti studentu laiki, kā no senču stāstiem.
4. Kuras ir Jūsu pirmās darba vietas?
Man darbs vienmēr ir bijis pa rokai. Sākot no kartupeļu vagas lauku darbos, beidzot ar oficiālām vakariņām pie augstākajām amatpersonām. Studiju gados piestrādāju par tulku, darbojos tēva ceļojumu aģentūrā par universālo darbinieku. Pirmais ar drošību saistītais pienākums man bija studentu gados, Latvijas transatlantiskajā organizācijā (LATO), kas nodarbojās ar dažādiem nevalstiskajiem projektiem Latvijas atbalstam dalībai NATO. Nopietnāks darbs sākās jau pēc studijām, kad nokļuvu ar valsts drošību saistītā jomā.
5. Kas Jums patīk visvairāk drošības nozarē?
Tas, ka tā ir ārkārtīgi plaša un aizraujoša joma gan valsts, gan privātajā sektorā, kura nemitīgi mainās. Veltot vairāk kā 20 gadus šai nozarei, nepārtraukti ir, kaut kas jauns, ko apgūt, izzināt un ieviest. Man arī patīk, ka caurmērā, visi drošības jomas profesionāļi ir kalti vienādi – inteliģenti, kārtīgi, uzcītīgi, atbildīgi un lojāli savam arodam. Tas veido patīkamu brālības un piederības sajūtu.
6. Kas ir tas notikums vai moments, kurš visspilgtāk ir palicis prātā no Jūsu pieredzes?
Kad visas grūtības ir pārdzīvotas, atmiņā paliek tie jaukie un jautrie mirkļi. Kā jau stāstīju, ar ASV prezidentu Džordžu Bušu sanāca arī otra tikšanās NATO samita laikā Rīgā, 2006.gadā. No drošībnieku nostāstiem bija dzirdēts, ka Bušs mēdza izspēlēt visādas kuriozas situācijas, un tā arī notika. Notikums norisinājās NATO valstu vadītāju vakariņu telpās, kas bija paredzēta tikai vadītājiem, bez miesassargiem. Es tolaik atrados tehniskajā zonā, pie pavāriem, tehniķiem, sargiem un visiem citiem tehniskajiem darbiniekiem. Pēkšņi pavērās tehniskās zonas durvis un pretī stāv ASV prezidents, kurš meklēja kungu vietu un izvēlējās izmantot tehniskā personāla durvis. Tikai pēc pāris minūtēm atskrēja aizelsies prezidenta drošības dienests, meklējot savu pazudušo prezidentu. Prezidenta kungs, protams, sasveicinājās ar visiem un pateicās par labi organizētu pasākumu.
Otrs kuriozais atgadījums bija NATO, kad norisinājās pirmā augstā līmeņa kiberdrošības sanāksme 2010.gadā. Ierodoties zālē ar itāļu kolēģi, konstatējām, ka aizmugurē ir tikai viena vieta mūsu pārstāvētajai komitejai. NATO sēdināšanas protokols ir ļoti pedantisks un, ja nav iezīmēta sēdvieta, tad jāpamet zāle. Pēkšņi pasākuma organizators norādīja uz vietu pie lielā galda, blakus ģenerālsekretāram. Tā tapa mana vienīgā piemiņa no NATO oficiālā arhīva, jo fotografēt telpās ir aizliegts.
7. Kas ir Jūsu galvenie darba pienākumi?
Ļoti īsos vārdos – visa organizācijas drošība – personāla, aktīvu un informācijas drošība. Man kā kapitālsabiedrības pārstāvim ir arī daudzi valsts normatīvo aktu uzliktie pienākumi, kā, piemēram, iekšējās kontroles sistēmas izveide un uzturēšana, kas attiecas uz korupcijas un interešu konflikta risku novēršanu. Ir pārraudzība arī par personu datu aizsardzības jomu, sankciju atbilstības jautājumi, kā arī ar kritisko infrastruktūru un valsts noslēpuma aizsardzību saistītie darbi. Fiziskā un tehniskā drošība arī ietilpst manā portfelī. Par darbu trūkumu noteikti var nesūdzēties.
8. Kādi ir lielākie un galvenie riski Jūsu darba vidē, kā ar viņiem cīnās?
Kur gan bez tiem. Ir, protams, akadēmiski korektā atbilde, kas saistīta ar galvenajiem augsta līmeņa riskiem, kuri ir definēti mūsu risku reģistrā. Tomēr tas galvenais izaicinājums ikdienas darbā ir saistīts ar efektīva drošības vai kontroles procesa izstrādāšanu un ieviešanu, tā, lai tas ir korekti komunicēts darbiniekiem un, lai darbinieki to arī pildītu. Visdrošākie procesi, protams, ir tie, kur netiek dota izvēle, ievērot tos vai, nē. Bet ne vienmēr šādu procesu varu uzzīmēt un ieviest. Ja mēs skatāmies uz mūsu, VAS “Valsts nekustamie īpašumi“, darbības sfēru kopumā, būvniecība un īpašumu pārvaldīšana, tad augstākie riski ir saistīt ar darba drošību un ugunsdrošību. Potenciālie kaitējumi cilvēkam un īpašumam šajos virzienos ir visaugstākie.
9. Kā jūs vērtētu drošības nozari Latvijā? Kādas ir tās attīstības prognozes?
Mana vēlme būtu, lai drošības nozarē mums būtu tikpat liels attīstības lēciens kā informācijas tehnoloģijās, kur mēs kā valsts un privātais sektors esam globāli ļoti konkurētspējīgi un attīstīti. Galvenais izaicinājums drošības jomai Latvijā ir tas, ka tā vēsturiski ir ļoti konservatīva un slēgta, pašsaprotamu iemeslu dēļ. Tomēr piesardzība un uzmanība nedrīkstētu kavēt nozares attīstību, jaunu tehnoloģiju un procesu ieviešanu. Vēl viens izaicinājums ir mūsu relatīvi mazais mērogs un fragmentētā izglītības vide. Apsveicama ir Turības augstskola, kas vienīgā Latvijā piedāvā organizāciju drošības programmu. Tāpat, drošības tehnoloģijas kļūst arvien sarežģītākas gan iekārtu, gan procesu līmeņos un ir ļoti jūtams kvalificētu speciālistu trūkums, kas varētu salikt kopā gan modernākās tehnoloģijas ar praktiskām drošības procedūrām dažādām organizācijām. Diezgan būtiski uzlabojumi ir nepieciešami procesos, kas saistīti ar organizāciju noturības stiprināšanu un ārkārtas situāciju pārvaldību. Tās ir relatīvi jaunas disciplīnas drošības jomā un ne tikai Latvijā. Galvenais, lai būtu nozares profesionāļu vēlme nemitīgi attīstīties un izglītoties, un caurmērā, es redzu, ka tas notiek.
10. Kādi ir Jūsu hobiji?
Kur gan kārtīgs latvietis bez lauku sētas? Lai, kādi ceļi vestu plašajā pasaulē, nav nekas patīkamāks un baudāmāks kā vakars ar ģimeni un draugiem lauku pirtī. Es to saucu par “latviešu sapni”, atvasinot to no populārā teiciena “amerikāņu sapnis”. Kopš bērnības ir saglabājusies interese par lielajiem zinātnes un vēstures jautājumiem, par kuriem brīvajos brīžos arī lasu. Ja runājam par hobijiem, uz kuriem reizēm nelietpratīgi tērējam naudu, tad varu sevi pieskaitīt pie audio melomāniem. Mūzika ir savs meditācijas veids, un man tā sniedz milzīgu emocionālo gandarījumu.
