“Kā tu jūties?” Tas ir vienkāršs jautājums, kas tika uzdots Mikolajam Mihejevam. Viņš ir ASIS Ukrainas nodaļas priekšsēdētājs, CPP, PCI, PSP, veterāns, bijušais diplomāts, Eiropas Savienības konsultatīvās misijas Ukrainā drošības operāciju centra virsnieks un drošības konsultāciju uzņēmuma īpašnieks.
Taču Mihejevam, kurš turpina strādāt un dzīvot Kijivā, Ukrainā, līdzās sievai un notiekošajam karam, kas ir pārveidojis viņu valsti, atbilde ir sarežģīta.
“Es esmu iesaistīts, runāju ārzemēs, tomēr kaut kā… jūtos vainīgs, ka esmu galvaspilsētā,” viņš saka. “Man ir darbs, un es daru, ko varu, strādājot starptautiskā organizācijā, bet kaut kā jūtu, ka man vajadzētu būt frontes līnijā. Es jau agrāk biju dislocēts 2019. gadā un redzēju karu realitātē. Kad karš sākās manā dzimtenē, tā bija pavisam cita situācija, un, iespējams, tas ir tāpēc, ka es uztraucos par draugiem un tuviniekiem. Tas ir savādāk, nekā būt neitrālam vai neatkarīgam novērotājam Irākā un Afganistānā.”
Pēc tam, kad 2022. gada 24. februārī Krievija iebruka Ukrainā, miljoniem cilvēku ar automašīnām, vilcieniem un autobusiem pameta valsti. Taču miljoniem citu palika.
Pirms iebrukuma pirmās gadadienas ASIS sarunājās ar Mihejevu un Tatjanu Andrianovu – diviem ukraiņiem, kuri palika valstī un turpināja savu karjeru drošības jomā, – par to, kā karš ir ietekmējis viņu dzīvi un mainījis viņu darbu.
“Visa mana iepriekšējā pieredze palīdzēja man sagatavoties šai situācijai,” saka Mihejevs. “Pēc pirmā šoka es sapratu, ka šis karš būs ilgs – tas nebeigsies 10 dienu laikā. Es sapratu, ka mana iepriekšējā dzīve mani tam bija sagatavojusi. Bet es neapzinājos, ka šīs zināšanas un apmācības attieksies arī uz manu dzimteni.”
Nenovērtēts risks – kara draudi
ASIS Ukrainas nodaļa tika dibināta 2018. gadā Viktora Pančaka, CPP, vadībā. Pēc nodaļas vēlēšanām 2021. gada novembrī tās vadību pārņēma Mihejevs. Tajā laikā daudzas organizācijas un cilvēki neticēja, ka Krievija iebruks Ukrainā. Taču nodaļas sanāksmēs 2021. gada ziemā Mihejevs stāsta, ka viņi sāka veicināt ārkārtas situāciju un evakuācijas plānu izstrādi, lai palīdzētu biedriem sagatavoties.
Šie iepriekš veiktie sagatavošanās darbi stājās spēkā 2022. gada 24. februārī, kad Krievija iebruka Ukrainā, un Mihejevs izmantoja savu pieredzi kā drošības virsnieks un bijušais diplomātiskās aizsardzības komandas vadītājs Kabulā, Afganistānā. Viņš palīdzēja evakuēt savus kolēģus uz Ukrainas rietumu robežu un pēc tam atgriezās mājās.
“Un tad dzīve pilnībā mainījās,” viņš stāsta, skaidrojot, ka cilvēkiem bija grūti sagādāt pārtiku, jo iebrukums bija ietekmējis piegādes ķēdes. Sākoties kaujām Kijivas priekšpilsētās, notika arī sprādzieni. “Bija drošības kontrolpunkti, un pilsēta naktīs kļuva ļoti tumša. Mēs sapratām, cik viegli bija atņemt cilvēkam mūsdienu dzīves priekšrocības,” piebilst Mihejevs.
Kara laikā mainījās arī viņa izpratne par risku, kas kļuva jūtamāks un ietekmēja ne tikai biznesa lēmumus, bet arī personīgās dzīves izvēles.
“Tas kļuva par ļoti reālu jēdzienu, jo cilvēki sāka izprast riskus ikdienas darbībā un ikdienas dzīvē,” skaidro Mihejevs. Raķešu uzbrukumi bija bieži, bet, sākot ar rudeni, arvien biežāk sāka izplatīties raķešu uzbrukumi, kas bija vērsti pret civilo infrastruktūru.
“Bija dzirdamas sirēnas, un, tā kā Krievijas ieroči bija neprognozējami, tie varēja trāpīt jebkurā galvaspilsētas ēkā,” viņš saka. “Jums ir personīgi jāizvērtē risks. Vai jūs dodaties uz patvērumu? Vai jums ir jāsniedz atbalsts brīvprātīgajiem? Šis risks Ukrainai kļuva par ikdienas realitāti.”
Dzīves un riska novērtēšana ir mainījusies arī Andrianovai, Octava Holding – lielas Ukrainas grupas, kas specializējas korporatīvajā drošībā – korporatīvās drošības nodaļas vadītājai. Viņas vīrs drīz pēc iebrukuma devās uz kara frontes līnijām, viņas 15 gadus vecais dēls un 6 gadus vecā meita devās dzīvot pie māsas citur Eiropā, bet viņa turpina dzīvot un strādāt Kijivā.
Pirms kara viņas uzņēmums bija izstrādājis standartus, politiku un vadlīnijas, lai aizsargātu aktīvus pret ārējiem un iekšējiem draudiem.
“Taču mēs nevarējām pat iedomāties, ka mūsu miermīlīgajā valstī 21. gadsimtā varētu rasties tādi draudi kā karš,” saka Andrianova. “Viss ir radikāli mainījies. Pēc kara gada uzņēmumiem ir jādarbojas smagos apstākļos. Masveida apšaudes, nepārtraukti gaisa uzlidojumi, elektrības un sakaru pārtraukumi, centralizētā ūdens un apkures traucējumi, likumdošanas ierobežojumi, zema klientu maksātspēja, kvalificēta personāla mobilizācija un darbinieku emocionālā izdegšana. Mums ir ātri jāpielāgojas visām šīm jaunajām parādībām un faktiski jāizveido jauna riska karte, scenāriju plānošana un jauna korporatīvās drošības sistēma kopumā.”
Vēl viena būtiska uzņēmējdarbības riska joma, kas mainījās pēc iebrukuma, bija kiberrisks. Pagājušajā gadā palielinājās kiberuzbrukumu skaits Ukrainas infrastruktūrai un uzņēmumiem, liecina šogad publicētie nozīmīgākie kiberdrošības uzņēmumu pārskati.
Šajos uzbrukumos ir “diezgan liela daļa Pakalpojumatteices (DDoS) uzbrukumu, kas tikai uz laiku bloķē pakalpojumu darbību,” saka Andrianova. “Taču ir arī uzbrukumi, kuru mērķis ir gan nozagt datubāzes – galvenokārt no valsts iestādēm, gan iznīcināt informācijas sistēmas. Turklāt mēs redzam, ka uzbrukumi vēršas ne tikai pret valsts sektoru, bet kopumā pret visiem, kurus tie var sasniegt, – pat tiem, kas iepriekš nebija īpaši interesanti, tostarp mazajiem uzņēmumiem.”
Pārmaiņas vadībā
Krīzes apstākļos, kad cilvēki piedzīvo traumas, darbs ar algu ir svarīgs stabilitātes garants. Tāpat kā darba komanda, kurā kāds var sniegt skaidras norādes par to, kāds ir rīcības plāns, saka Mihejevs.
“Kad notiek krīze, cilvēki rīkojas atšķirīgi atkarībā no viņu kultūras, pieredzes un traumas pieredzes. Ir jāpieņem, ka viņi rīkosies atšķirīgi,” viņš piebilst. “Cilvēkiem ir nepieciešams atbalsts, pārliecība un norādījumi. Viņi meklē kādu, kurš ir gatavs piecelties, uzņemties vadību un dot viņiem skaidru ceļu, ko mēs veiksim kopā. Tad cilvēki jums sekos. Es to iemācījos armijā, piedaloties misijās Irākā un Afganistānā.”
Pēc iebrukuma bija ārkārtīgi svarīgi informēt darbiniekus par to, ka viņu ģimenes – un viņu ģimeņu drošība – ir prioritāte. Tas nozīmē, ka cilvēki būs vairāk uzticīgi savam darbam un atbalstīs savus kolēģus un sabiedrību.
“Dodiet viņiem laiku, lai vispirms palīdzētu saviem tuviniekiem, un viņi atgriezīsies birojā, lai ieguldītu savas prasmes, palīdzot sabiedrībai,” piebilst Mihejevs.
Svarīgi ir arī izprast izaicinājumus, kas rodas, turpinot vadīt cilvēku komandu kara apstākļos, jo īpaši sievietēm, kuras var dzīvot ārzemēs kopā ar saviem bērniem, vīriešiem, kuri var tikt mobilizēti un nosūtīti uz frontes līnijām, un cilvēkiem, kuri paliek birojā ar smagu psiholoģisko spiedienu, saka Andrianova.
“Mēs pielāgojamies darbam jaunos apstākļos,” viņa piebilst. “Korporatīvie psihologi nepārtraukti strādā ar cilvēkiem, tiek ieviesti rīki komandas morāles uzturēšanai, tiek sniegts materiālais un psiholoģiskais atbalsts mobilizētajiem darbiniekiem, tiek organizētas regulāras tikšanās ar cilvēkiem hibrīda formātā. Mēs vēlamies nodrošināt, lai nezaudētu saikni ar komandu, saglabātu cilvēku ticību mūsu gaišajai nākotnei un saglabātu mūsu korporatīvās vērtības.”
ASIS Ukrainas nodaļa strādā arī pie tā, lai saglabātu šos sakarus starp biedriem, tostarp dažiem, kuri ir mobilizēti, lai dienētu armijā. Mihejevs stāsta, ka nodaļa pēdējā gada laikā regulāri rīkoja virtuālās sanāksmes – tostarp vienu divas nedēļas pēc iebrukuma, kurai pievienojās 37 biedri, lai vienkārši aprunātos un dalītos savā pieredzē. Nodaļa strādāja arī pie tā, lai tiktu sponsorēta delegācija dalībai ASIS Europe 2022, lai runātu par karu, lai saņemtu atbalstu no ASIS fonda.
“Kara sākums mūsu valstī ir vēl vairāk stiprinājis mūsu saliedētību un vienotību, pateicoties pieredzes un zināšanu apmaiņai, savstarpējam atbalstam krīzes situācijās, pastāvīgai saziņai un mūsu kopīgo uzdevumu un mērķu kopīgai risināšanai,” viņa saka.
Raugoties nākotnē
Tuvojoties Krievijas iebrukuma gadadienai un ziemas beigām, analītiķi un drošības eksperti prognozēja, ka Krievija sāks jaunu ofensīvu pret Ukrainu – ar pastiprinātiem gaisa triecieniem un rezervistu izvietošanu.
“Tomēr ir maz ticams, ka tas būtiski paplašināsies, jo Krievijai šobrīd tam vienkārši nav resursu,” saka International SOS drošības risinājumu vecākais viceprezidents Džulians Moro. “Tā kā Krievija, visticamāk, neriskēs vēl vairāk apdraudēt savu kampaņu, uzsākot atjaunotu ofensīvu no ziemeļiem, mēs sagaidām, ka tuvākajos mēnešos kaujas turpināsies galvenokārt austrumos un dienvidos, kā arī turpināsies uzlidojumi no gaisa visā Ukrainā, galvenokārt vēršoties pret kritisko infrastruktūru.”
Ukraina, visticamāk, arī uzsāks atjaunotu pretuzbrukumu, koncentrējoties uz Zaporižju un izplešoties uz austrumiem, lai pārrautu apgādes un sakaru līnijas starp Krievijas karaspēku Ukrainas austrumos un Krimu. Ņemot vērā šīs prognozes, Moro norāda, ka arī turpmāk būtu jāpievērš uzmanība drošam sauszemes transportam, izmitināšanai un sakaru nodrošināšanai, jo var palielināties pieprasījumu skaits tiem, kas nevar evakuēties no skartajām teritorijām.
“Šajā laikā darba devējiem, kas vēlas aizsargāt darbiniekus, ir svarīgi pastāvīgi izglītoties un nodrošināt pieejamību darbam mainīgos apstākļos,” piebilst Moro, iesakot organizācijām pastāvīgi pārskatīt drošības risku iespējamību, lai izprastu potenciālo ietekmi uz savu uzņēmumu un cilvēkiem. “Krīzes vadības noguruma pārvarēšana ir ļoti svarīga, jo konflikts turpmākajās nedēļās turpinās saasināties.”
Krīze mainās arī tāpēc, ka pēc gada, kad miljoniem cilvēku evakuējās no valsts vai pārcēlās no konflikta zonas, daudzi cilvēki vēlas atgriezties Ukrainā. Tas liek uzņēmumiem no jauna izvērtēt savu noturību un krīzes vadības praksi, lai nodrošinātu atbalstu un aizsardzību šīm personām.
Tas var izrādīties sarežģīti daļēji tāpēc, ka Krievijas nākamie soļi karā var būt neprognozējami, saka Andrianova.
“Mēs saprotam, ka mums ir darīšana ar valsti, kas ir apbruņota ar kodolieročiem, un mēs neizslēdzam, ka viņi var izmantot visu viņu rīcībā esošo arsenālu, lai sasniegtu savu mērķi,” viņa piebilst. “Mēs arī neizslēdzam vēl vienu Krievijas Federācijas mēģinājumu uzsākt pilna mēroga iebrukumu, kas varētu izraisīt vēl lielāku darbinieku mainību, uzņēmumu pārvietošanu, produktivitātes samazināšanos un darbinieku izdegšanu. Šobrīd mēs dzīvojam un darbojamies īstermiņa plānošanas režīmā, tāpēc šodienas uzdevums ir saglabāt to, kas mums ir, pretoties ienaidniekam un aizsargāt mūsu demokrātiskās valsts neatkarību un integritāti.”
Uzvara šajā karā padarīs Eiropu drošāku, apgalvo Mihejevs, un viņš ir apņēmības pilns sadarboties ar starptautiskajiem kolēģiem, lai atjaunotu Ukrainu pēc konflikta beigām. Pa to laiku ir svarīgi nezaudēt no redzesloka savas vajadzības saglabāt noturību.