Tas bija parasts darba dienas rīts, kad es atcerējos pirmajā studiju gadā klausīto kursu par sociālo spriedzi. To pasniedza leģendārais tiesībsargājošo iestāžu akadēmiķis un pamatlicējs – Leonīds Makans. Tolaik vēl biju pavisam jauns vīrietis, kas tikko no vidusskolas sola nonācis augstskolā.
Strauji nomainot izglītības vidi, pāriešana no vidusskolas relatīvi vieglajiem tematiem pie tādiem sarežģītiem konceptiem kā, piemēram, sociālā drošība, tolaik šķita grūta, bet šodienas gaismā viss top skaidrs.
Sociālā spriedze un tās ietekme uz mūsu ikdienu
Sociālā spriedze ir viedokļu atšķirības vai nesaskaņas, kas rada naidīgumu vai izraisa nemieru atsevišķu sabiedrības indivīdu vai indivīdu grupu starpā. Sociālo spriedzi saprot kā sindromu, kurš visvairāk un tieši ietekmē sociālo drošību. Tas raksturo dažādu sabiedrības grupu pielāgošanās spējas, reaģējot uz ikdienas grūtībām, piemēram, attālināto darbu, algas samazinājumu, “lokdauniem”.
Ja sabiedrībā ir sociālā spriedze, to var novērot tās izpausmes dēļ, kas visbiežāk ir neapmierinātības pieaugums, sociālie konflikti, neuzticība valsts pārvaldei, demogrāfiska rakstura problēmas.
Kā kompensējoša reakcija uz sociālās spriedzes izpausmēm ir agresijas pieaugums (tostarp kriminalitātes pieaugums), ienaidnieka meklēšana, iracionalitātes pieaugums.
Faktiski sociālā spriedze raksturo situāciju, kad sabiedrībā notiek izmaiņas, kurām liela daļa cilvēku nespēj laicīgi pielāgoties, jo tās ir pārāk straujas vai neērtas.
Sabiedrībai ir grūtības pielāgoties Covid-19 ieviestajām izmaiņām
Atbildīga valsts politika pieprasa stingru un strauju rīcību Covid-19 apkarošanas sakarā, kā lokdaunus, sociālo distancēšanos, attālināto darbu, maskas, dezinfekciju, sabiedrības informēšanu un virkni citas izmaiņas mūsu ikdienā. Izturīgākajiem sabiedrībā tas nešķiet problemātiski, jo pastāv apziņa “tam jātiek cauri”, un pirmšķietami gribas teikt, ka valdības un medicīnas pārstāvji gana daudz sevi norūdījuši, tāpēc arī ierobežojumi nerada tiem tādu spriedzi kā tantei Bauskā.
Tomēr tantei Bauskā šie ierobežojumi iestājušies tik pēkšņi un sāpīgi, ka viņa nespēj pielāgoties straujām pārmaiņām. Vairs nevar doties satikt savus mazbērnus, vairs nevar kopā dziedāt vietējā korī, sabiedriskajā transportā un iekštelpās jālieto sejas maskas, kas apgrūtina elpošanu, un visam pa virsu pašas veselības saasināšanās un vientulības radītā nomāktība. Tantei Bauskā rodās dezadaptācijas radīta spriedze.
Tieši šīs ieviestās izmaiņas, kas neļauj vai apgrūtina veikt ierastās lietas, rada to apjukumu, kas liek cilvēkiem kompensēt spriedzi un kļūt agresīviem, meklēt ienaidniekus (piemēram, Pavļutu, Levitu, Kariņu). Pieaug ticība sazvērestībām un visam, ko “viena tante teica” un ko dzirdēja no kaimiņa, māsas, kolēģa, meitas vai drauga pieredzes.
Antivakseri neiestājas pret vakcīnām, bet pret straujām pārmaiņām
Vairums Covid-19 noliedzēju, antivakseru un citu līdzīgi domājošu cilvēku ir situācijas upuri, kuri lielajā informācijas gūzmā, situācijas apjukumā un spriedzē kā evakuācijas zīmi sadūmotā telpā ir ieraudzījuši tos, kas iestājas pret pārmaiņām. Dažādus atmiņūdeņu tirgotājus, caurkritušus uzņēmējus un politiķus, bačatas dejotājus un oportūnistus, kuriem paši iedzīvotāji ne pandēmijas apstākļos, ne kādā citā gadījumā neuzticētos vai par viņu izteikumiem viegli pasmīkņātu.
Covid-19 sazvērestības teorijas ir tik iracionālas, ka tās izgāžas ne pie to pamattēžu atspēkošanas, bet pie cita fakta, gluži kā ar plakanās zemes sazvērestības piekritējiem. Pasaulē ir aptuveni 195 valstis, 0,6% no visiem iedzīvotājiem pasaulē ir medicīnas darbinieki (aptuveni 47,4 miljoni cilvēku), pieskaitot valdības darbiniekus un Covid-19 apkarošanas vadībā iesaistītās profesijas, skaits noteikti pārsniedz 50 miljonus. Jebkuram racionālam cilvēkam ir jāuzdod vienkāršs jautājums – vai tiešām vairāk nekā 50 miljoni cilvēku (lielākā daļa – augsti izglītoti) ir uzpirkti, meļi, krāpnieki un nodevēji, kas apzināti vienojušies slēpt Covid-19 neesamību un vakcinācijas ļauno plānu? Racionālam cilvēkam skaidri saprotams, ka nē. Tas nav iespējams.
Iracionālis tūlīt teiks – bet ir taču mediķi un zinātnieki, kas atklāj šo sazvērestību un beidzot pasaka, kā ir. Jā, gadās taču arī pa kādam mediķim un zinātniekam, kas neiztur spriedzi, tādi, kuri apzināti izmanto šo sabiedrības satraukumu, lai sevi popularizētu, vai kuru izteikumi tiek apzināti sagrozīti. Bet tā ir mazākā daļa no visa medicīnas un medicīnas zinātnes personāla, un viņu izteikumiem sekot var tikai tie, kas meklē citu atbildi uz šo situāciju.
Papildus problēma šajā iracionalitātē ir tā, ka tuvojas nākošās vēlēšanas un pastāv risks Saeimā iekļūt partijām, kuru līderi atklāti pasaka, ka “NATO nav vajadzīgs”, “Putins ir malacis”, “Lukašenko rīkojas kā piemērs”, un kuri sadarbojas gan ar pretvalstiskām organizācijām, gan tikuši sodīti par korupciju, pretvalstiskiem uzskatiem un citiem pārkāpumiem.
Ko darīt, lai mazinātu iracionālo domāšanu
Šis ir sarežģīts jautājums, taču man kā drošības industrijas pārstāvim ir pāris ieteikumi:
- Informācija ir jāvienkāršo. Šobrīd ierobežojumu ir tik daudz, ka tieši lielais informācijas apjoms rada spriedzi. Komunikācijas profesionāļiem jādomā, kā nodot tikai galvenos naratīvus pēc iespējas īsākā formātā. Tas pats attiecas uz valdības pārstāvjiem. Skaidrošana ir efektīva tikai individuālās sarunās.
- Jāvienkāršo ierobežojumi. Gaidāmais plāns par “ātri ciet – ātri vaļā” šķiet vienkāršs un darbotos kā zaļā un sarkanā gaisma, bet šeit atkal jūtams straujuma moments, kas var radīt papildu spriedzi. Labāks ir ieņemtais kurss par pakāpeniskām pārmaiņām, taču lielākos blokos – vai nu viss darbojas, vai viss ciet. Jo mazāk apjukuma, jo labāk.
- Jāievieš reģionālais princips. Pirmajā vilnī ļoti izteikta bija cilvēku izbraukšana no Rīgas un citām lielpilsētām. Arī šis var būt uzvaras mirklis – varam atdzīvināt laukus, mudinot cilvēkus izbraukt. Svaigs gaiss, mazāk cilvēku pulcēšanās vietu, reģionālais tūrisms. Jāatmet aicinājumi nedoties pie vecvecākiem uz laukiem – vajag mudināt to darīt pirms nākošā viļņa.
- Robežas jātur ciet. Tūrisms cietīs, bet 3. punkts to mīkstinās. Salu valstis ir parādījušas piemēru, cik veiksmīgi veselas valsts izolācija var strādāt. Austrālija un Grenlande bija labi piemēri, līdz atvēra robežas.
Katram, kas sastopas ar antivakseriem, aicinu viņus saprast. Bet nevis sazvērestības teorijas, bet to, kāpēc viņi tā domā. Palīdziet cits citam ar pielāgošanos un ikdienas lietām un Jūs redzēsiet – cilvēki aizmirsīs sekot kūdītājiem, slavas meklētājiem un caurkritušajiem politiķiem.
